Jūras vārtos skatāma Ilzes Egles zīmējumu izstāde

Printer-friendly version

Līdz 29. oktobrim teātra nama “Jūras vārti” mazajā izstāžu zālē skatāma Ilzes Egles grafīta un tušas lielformāta zīmējumu izstāde “Zīmēt II”.

Zīmēšana man ir meditatīvs process, kurā iespējams sajusties visdabiskāk, īstāk, sapņot un meklēt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Asociatīvais, subjektīvais, savā ziņā arī stāstošais, mūžam it kā nepabeigtais, skičveidīgais zīmējuma raksturs ir tas, kas mani visvairāk saista. Varētu pat teikt, ka zīmēšana ir izvēlējusies mani, nevis es to.

Izstādē skatāmi darbi no diviem lielformāta zīmējumu cikliem. Viens no tiem  – “Satikšanās” ietver astoņus tušas zīmējumus, kuros dažādās kustībās fiksētajos fragmentāru tuvplānu plaukstu tēlojumos portretēti konkrēti cilvēki. Šie darbi ir kā sava veida dienasgrāmata, kuru es atveru skatītājam un ļauju ielūkoties manās attiecībās ar man tuviem un pazīstamiem cilvēkiem.

Otrais no izstādē skatāmajiem cikliem – “Bērnības atmiņas” piesaka tēmu, ko esmu aizsākusi šajā pavasarī. Ļaujoties abstraktiem un brīviem štrihojumiem, zīmēšanas process man ir kļuvis par pašizpēti, kurā bērnības atmiņu sajūtas transformējas un detaļas ļauj nojaust pagātnes notikumus. Uzsākot projektu “Bērnības atmiņas”, es nolēmu izaicināt sevi un sāku zīmēt ar kreiso roku. Esmu neveikla un neprotu ne zīmēt, ne rakstīt ar kreiso roku, bet tieši tas man ir vajadzīgs, gluži kā sākot mācīties no jauna zīmēt. Tas ir tāpat kā toreiz bērnībā, kad atceros sevi pie lielajām vatmaņa lapām tupus uz grīdas.

Tas ir gan prātam, gan fiziski grūti, bet neveiklums, tiešums un naivums, kas piemīt darbiem, strādājot ar kreiso roku, palīdz man piekļūt tiem atmiņu slāņiem, kas citādi neatklājas. Gaišas nakts debesis, kurās var raudzīties bezgalīgi un laimes sajūta no tā, ka vecāki nesauc iekšā un neliek iet gulēt; milzīga pieneņu pļava ap tēta laukakmeņiem pirms tie pārtapuši skulptūrās; dzērveņu lasīšana purvā un bailes noslīkt purva akacī; smilgas, kas garākas par mani maziņu.

Ieeja bez maksas.