Jauktā kora “Ventspils” un Ventspils Kamerorķestra diriģenta AIGARAM MERI ikdiena paiet starp Rīgu, Jelgavu un Ventspils, bet šajā skrējienā laika atliek arī kādam ļoti svarīgam vaļaspriekam – futbolam.

Tas, kā cilvēki nonāk līdz savai mūža profesijai, var būt ļoti atšķirīgi. Kā tas bija Aigaram Meri un vai pastāvēja arī citas iespējas bez mūzikas?
– Tādas iespējas, ka nekļūšu par mūziķi, īsti nemaz nebija. Neviens nekādu lielu izvēli man nepiedāvāja – bija Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola, zēnu koris. Man neviens nejautāja, vai varbūt gribu iet sporta skolā vai mācīties valodas. Vecāki aizveda uz mūzikas skolu un tas arī iezīmēja tālāko virzienu. Kā jau droši vien daudziem, dalība korī noteica to, ka izvēlējos diriģenta profesiju.

Tomēr neskatoties uz šo skaidro virzienu, stabilu vietu blakus mūzikai ieguva arī futbols?
– Futbols ir tāda mīlestība jau no agras bērnības. No vecāku mājām, no Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas iekšpagalma. Visur, kur esmu dzīvojis, mācījies, esmu centies ne tikai spēlēt futbolu, bet arī uzturēt tādu kā futbola kultu. Vienmēr svarīgi bijis ne tikai pašam spēlēt, bet arī viss pārējais process – dalība turnīros, naudas meklēšana formām vai zāles īrei, sastāva vākšana.

Mūzika un futbols vienmēr bija paralēlas nodarbes, vai kādā brīdī arī sāka konkurēt?
– Nē, tās nekad nav konkurējušas. Piemēram, manā pirmajā futbola komandā spēlēja pianists Mārtiņš Zilberts, komponists Jānis Petraškēvics, komponists Gustavs Fridrihsons, klarnetists Mārtiņš Circenis un citi šobrīd zināmi mūziķi. Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola agrāk bija ļoti sportiska skola. Tikko kā nokusa sniegs vai rudenī, kamēr sniega vēl nebija, iekšpagalmā vienmēr tika sportots. Pretī atradās Rīgas Aviācijas universitātes kojas, un tikko mēs puišeļi izskrējām ārā, arī šie studenti mums pievienojās. Tā mēs tur spēlējām, arī vasarās. Teicām vecākiem, ka ejam uz skolu spēlēt klavieres, vijoli vai ko nu kurš, bet patiesībā spēlējām futbolu. Protams, spēlējām arī instrumentus, bet futbolam atlika daudz laika, un arī tā diena, kurā bija tikai futbols, bija izdevusies. Spēlējam uz asfaltēta laukuma, ar drāšu žogu apkārt. Mums iedeva vienu bumbu, kas bija mazāka un nemaz īsti nebija domāt futbolam, bet mēs spēlējām un pa īstam. Tieši tā šobrīd patiesībā pietrūkst. Bērni iet futbola skolās, nopietni trenējas, brauc uz starptautiskiem turnīriem, bet pietrūkst tā sētas futbola, pietrūks tādas futbola mīlestības. Mans solabiedrs bija Jānis Petraškevičs, un mēs skolas solu bijām norakstījuši ar dažādu slavenu klubu nosaukumiem un spēlētāju vārdiem. Protams, ka mums par to bija diezgan lielas ziepes, bet mēs bijām lepni par savu solu. Tajā pašā laikā mēs sapratām, ka mūzika ir mūsu pamatvirziens, bet vismaz manai paaudzei sports bija godā. Es arī nāku no sportiskas ģimenes, jo mans tēvs bija profesionāls sportists. Viņš gan nebija futbolists, bet gan akrobāts un tika tālu, jo bija labi zināms visā savienībā.

Ja tomēr būtu piedāvāts un arī pieņemts tas sporta virziens, kas drīzāk tajā varētu būt – spēlētājs vai treneris?
– Trenerim un diriģentam jau ir ļoti daudz kopīgā. Esmu daudz lasījis dažādu slavenu treneru – ne tikai futbola – biogrāfijas un intervijas, kā veidojies viņu ceļš, kādu attiecību modeli ar spēlētājiem viņi izvēlas un kā viņiem pašiem veicies sportiskās karjeras laikā. Kopīgā tiešam ir ļoti daudz. Izstāstīšu vienu gadījumu no 2004. gada, kad sieviešu koris Dzintars aizbrauca uz Portugāli, kur tieši tajā laikā bija arī Latvijas futbola izlase, kas spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā. Šo gadījumu man izstāstīja Mārtiņš Zilberts, kurš tad bija Dzintara koncertmeistars. Korim bija sava tūre, bet tās laikā bija arī sarīkots tāds improvizēts koncerts futbola izlasei. Atnāk futbolisti treniņtērpos, sasēžas un tad nāk koris Dzintars Airas Birziņas vadībā un izpilda dažādas dziesmas no Eiropas kormūzikas. Spēlētāji ne tikai klausās, bet arī apspriež, kuras no dziedātāju rindām ir skaistākās meitenes. Mārtiņš tieši atradās netālu no Mariana Pahara, kuram komandas biedri arī mēģināja atrast līgavu. Kad koncerts beidzās, izlases treneris Aleksandrs Starkovs piegāja pie diriģentes, pateicās par priekšnesumu un atzinās, ka apbrīno, kā viņa tiek galā ar tik lielu sieviešu kolektīvu – Dzintarā tolaik bija ap 50 dāmām –, ja viņam reizēm neizdodas tikt galā ar 22 večiem. Tas arī parāda, ka treneriem un diriģentiem netrūkst kopīgā un ka šīs jomas patiesībā ir ļoti cieši saistītas.

Futbolā trenējas abi dēli, sanāk uzspēlēt arī ar viņiem?
– Man ir tāds sapnis, kādā amatieru turnīrā uzspēlēt kopā ar abiem dēliem. Ar lielo puiku jau darbojamies kopā regulāri, bet es apzināti neņemu viņu līdzi uz tām telpu futbola līgām, kurās spēlēju pats. Viņš tomēr spēlē lielo futbolu, trenējās pietiekoši labā līmenī un es sev nepiedotu, ja viņš iegūtu kaut kādu traumu, spēlējot ar mani kaut kādā turnīrā. Šobrīd gan viņiem ir pauze un dota zaļā gaisma arī telpu futbolam, tā kā viņš regulāri ir mans sparingpartneris. Mazais puika arī piedalās. Viņam tā svara kategorija vēl īsti neatļauj, bet nekas – nāk un cenšas kaut ko parādīt pret lielajiem.

Tad neskatoties uz to, ka jāskraida starp trim pilsētām, laiks futbolam vienmēr atrodas?
– Varu pastāstīt savus vienas nedēļas dienas plānus. 8 no rīta Jelgavā mēģinājums, tad jābrauc atpakaļ uz Rīgu, kur 11 mēģinājums Operā. Divos dienā Jelgavā ir mēģinājumus ar kori un orķestri, septiņos vakarā Operā jādiriģē izrāde, kas ir stundu garš viencēliens, bet 20.30 man ir treniņš Olimpiskajā centrā. Mēģinājumos brīžiem mēdz iet labāk, brīžiem sliktāk, bet tu vienmēr zini, ka dienas beigās būs tas treniņš, kur varēs no sirds izlādēties. Nav jau arī īsti variantu, jo turpinās turnīrs, kurā spēlēju un, lai arī tās ir amatieru komandas, tur piedalās spēlētāji ar lielu augsta līmeņu maču pieredzi. Ja gribi kaut ko parādīt un arī izvairīties no traumām, ir reāli jātrenējas un jātur sevi formā. Tas palīdz arī tiešo darba pienākumu pildīšanā, palīdz izturēt to slodzi. Ja nav futbola, tad ir trenažieru zāle, slēpošana, skriešana. Man tas ir pieradums, gandrīz vai kā rituāls, bez kura es vairs nevaru iztikt.

Interviju sagatavoja: Pēteris Neimanis
SIA “Kurzemes filharmonija”
Sabiedrisko attiecību speciālists