Valmierieši viesosies ar “Spēlmaņu naktī” apbalvotu izrādi

Otrdien, 26. martā, plkst. 18.00 teātra namā “Jūras vārti” viesosies Valmieras drāmas teātris, skatītāju vērtējumam piedāvājot izrādi “Sēras piestāv Elektrai”, kas ieguvusi divas 2022./2023. sezonas “Spēlmaņu nakts” balvas.

Amerikāņu dramaturga Jūdžina O’Nīla darbu tulkojusi un iestudējusi režisore Ienese Mičule. Izrādē piedalās Aksels Aizkalns, Rūdis Bīviņš, Kārlis Freimanis, Ingus Kniploks, Mārtiņš Meiers, Inese Pudža, Ieva Puķe un Diāna Krista Stafecka, kura par Lavīnijas Menonas lomu saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada jaunais skatuves mākslinieks. Ar balvu novērtēts arī scenogrāfa Mārtiņa Vilkāra darbs šajā izrādē.

Izrādes centrā ir Menonu dzimtas stāsts, kas risinās 19. gadsimta 60. gados Jaunanglijas pilsētiņas nomalē pēc Amerikas Pilsoņu kara beigām. Tāpat, kā visiem citiem, arī Menoniem ir skeleti skapjos – tikai daudz ļaunāki… Jau 1926. gadā Nobela Miera prēmijas un Pulicera balvas (četras reizes) ieguvējs Jūdžins O’Nīls (1888 – 1953) aizdomājās, vai ir iespējams uzrakstīt mūsdienīgi psiholoģisku lugu, sakausējot to vienā veselumā ar seno grieķu traģēdiju sižetu. Taču O’Nīls, atšķirībā no Eshila un Sofokla, neuzskatīja, ka slepkavība var būt taisnīga. Viņš bija iepazinies ar seno grieķu tekstiem, vācu filozofa Nīčes idejām, Freida un Junga psihoanalīzi, to visu iekļaujot savā 1931. gadā izdotajā darbā “Sēras piestāv Elektrai”, nodēvējot to par “visambiciozāko lietu, ko esmu risinājis.”

“Ja O’Nīlam lugā Lavīnija ieiet tumšajā Menonu savrupnamā un aizver aiz sevis durvis, atstājot dzīvi ārpus sevis, tad Mičule iestudējumā liek Stafeckas Lavīnijai izmesties baltā, īsā apakškleitā un kā bērnam rāpties augšup pa melnajiem, zikurātveidīgajiem pakāpieniem. Tā it kā tiektos līdzi Aspazijas dumpinieciskajām sievietēm, uz sauli. Vai tādējādi režisore pārrauj ļaunuma pavedienu, kas kā nabassaite saista jauno sievieti ar viņas dzimtas vēsturi? Vai režisore atvēl Lavīnijai cerību gaismas staru?” par iestudējumu raksta teātra kritiķe Kitija Balcere.

Pasākumu organizē “Kurzemes filharmonija”, finansē Ventspils valstspilsētas pašvaldība. Biļetes iegādājamas teātra nama “Jūras vārti” un koncertzāles “Latvija” kasēs, kā arī visās “Biļešu paradīzes” tirdzniecības vietās.

Teātra nams “Jūras vārti” vērienīgi svinēs 15. jubileju

Trešdien, 15. maijā, plkst. 19.00 vērienīgi tiks svinēta teātra nama “Jūras vārti” 15 gadu jubileja, īpašā koncertprogrammā parādot to daudzveidīgo un iemīļoto mākslinieku dažādību, kuri šo gadu laikā kāpuši uz šīs skatuves.

Koncertā piedalīsies daudzi populāri mūziķi un dziedošie aktieri no visiem Latvijas teātriem. Jubilejas koncertā uzstāsies Dita Lūriņa, Raimonds Celms, Marija Naumova, Normunds Rutulis, grupa “Citi zēni”, Veronika Plotņikova, Ilona Bagele, Artis Robežnieks, Karīna Tatarinova, Edgars Pujāts, Kristīne Kārkle-Kalniņa, Marts Kristiāns Kalniņš, Ieva Puķe, Elīna Vāne, Ģirts Rāviņš, Baiba Vanaga, Mārtiņš Kanters un citi.

“Jūras vārtu” jubilejas lielkoncertu veidos producents Aigars Dinsbergs un režisors Valdis Pavlovskis, kuri neslēpj, ka šajā darbā nav trūcis izaicinājumu: “Ja sveikt jubilāru uzaicinātu visus māksliniekus, kuri  viesojušies uz šīs viesmīlīgās skatuves, jubileja ievilktos vairāku dienu garumā – tik daudz dažādu žanru kolektīvu un mākslinieku Jūras Vārtos  saņēmuši ventspilnieku aplausus un ovācijas! Kā to visu apvienot vienā veselumā? Kā šiem dažādajiem mākslas žanriem atrast vienu kopsaucēju? Kā to padarīt interesantu, dinamisku, bet ne nogurdinošu? Vēlamies  šo jubilejas koncertu padarīt gana inovatīvu, palūkoties uz aizvadītajiem 15 ar vieglu humora devu, ar sirsnīgu sentimenta nokrāsu un svinīguma gaisotnes caurvītu. “

“Jūras vārtu” 15. dzimšanas dienas lielkoncertā tiks ņemts talkā pat īpašs mākslīgā intelekta rīks – “Jubilejas Kalendārs”. Tas mainīs vizuālos tēlus un runās dažādu populāru aktieru un dziedātāju balsīs, palīdzot mūziķim Mārtiņam Kanteram vadīt šo koncertu. Atraktīvā veidā tas ļaus atskatīties uz teātra nama vēstures spilgtākajiem mirkļiem, kas mīsies  ar efektīgiem populāru mākslinieku  priekšnesumiem uz skatuves un iepriekš iefilmētiem, īsiem sveicieniem, kas sūtīti  no visneiedomājamākajām vietām Latvijā, Eiropā, pasaulē un visā visumā.

Tādējādi  tie  mākslinieki, kuri nevarēs ierasties uz šo koncertu saspringtā teātra vai koncertu grafika dēļ, būs virtuāli  klātesoši un iepriecinās skatītājus. Tas ļaus izveidot gan bagātīgu koncertprogrammu ar visiem labi zināmām un līdzi dziedamām dziesmām, gan parādīt iemīļoto mākslinieku dažādību, kuri uzstājušies Jūras Vārtos šo 15 gadu laikā. Jūras Vārtu jubilejas kulminācijā iecerēta “virtuālā kora” apsveikuma dziesma un virtuālā uguņošana.

Jubilejas lielkoncertu organizē SIA “Kurzemes filharmonija” ar Ventspils valstspilsētas pašvaldības finansiālu atbalstu.

Biļetes iegādājamas teātra nama “Jūras vārti” un koncertzālēs “Latvija” kasēs, kā arī visās “Biļešu paradīzes” tirdzniecības vietās.

Būsim kopā, svinēsim kopā un priecāsimies kopā!

Marts teātra namā “Jūras vārti” un koncertzālē “Latvija”

Pirmais pavasara mēnesis – marts – koncertzālē “Latvija” un teātra namā “Jūras vārti” tiks aizvadīts ar dažāda žanra un stila koncertiem, deju uzvedumiem un teātra iestudējumiem.

Marta pirmajā dienā uz pasākumiem aicina abas zāles. Plkst. 18.00 koncertzāles “Latvija” “Green Room” notiks koncertsaruna ar dziesmu autoru un izpildītāju, ventspilnieku Arvi Sanderu. Savukārt plkst. 19.00 teātra namā “Jūras vārti” izskanēs Raimonda Paula un Guntara Rača dziesmu cikls “Putnu dziesmas”, ko izpildīs vokālā ansambļa “Dzeguzīte” un tautas deju ansambļa “Dzintariņš” bērni, kā arī dziedošie aktieri. Savukārt sestdien, 2. martā, plkst. 18.00 uz teātra nama skatuves tautas deju kolektīvi vienosies koncertā “Laipni lūgti Brīnumzemē”. Martā “Jūras vārtos” risināsies vēl divi deju koncerti. Sestdien, 9. martā, plkst. 16.00 deju studija “Prieks” aicina uz mūsdienu deju uzvedumu “Mēs nākam”, šo stāstu izstāstīt palīdzēs arī deju studiju “Skorpions” un “Deguntiņš uz augšu”, kā arī deju grupas “Dance Company” audzēkņi. Jau nākamajā dienā plkst.15.00 risināsies deju studijas “KPD” atskaites koncerts, kurā piedalīsies visas skolas grupas, demonstrējot dažādus deju stilus – hip-hop, contemporary, show dance, high heels un tango.

Svētdien, 3. martā, plkst. 15.00 uz teātra nama “Jūras vārti” skatuves ar koncertu “Es mīlu tevi tā” atgriezīsies dziedātājs Dzintars Čīča, bet piektdien, 8. martā, plkst. 19.00 viesosies grupa “Credo” arī īpaši dāmām veltītu programmu “Sievietes – mūsu daile un prieks”.

10.martā plkst., 13.00 koncertzālē “Latvija” atkal ieskanēsies klausītāju iecienītais koncertcikls “Ērģeļmūzika svētdienā”. Koncertā “Es ticu neteiktajam” lieliski mūziķi Kristīne Adamaite (ērģeles), Jolanta Strikaite (soprāns) un Artis Sīmanis (saksofons) atskaņos šī gada jubilāru Jāņa Lūsēna un Riharda Dubras skaņdarbus, bet kontrapunktu latviskajiem skaņu rakstiem sniegs Johana Sebastiāna Baha mūzika.

Koncertu sezonu teātra namā “Jūras vārti” turpinās iespaidīgs blūza vakars, jo ar “Latvian Blues Band” citādāk nemēdz būt! Šoreiz otrdien, 12.martā plkst. 19.00 Latvijas blūzmeņi koncertēs kopā ar spilgto blūza solisti Adeamu Valkovjaku no Lielbritānijas.

Martā vidū koncertzāle “Latvija” uzņems Ventspils Mūzikas vidusskolas organizētās “Ērģeļu dienas 2024”, kurās paredzētas gan meistarklases un muzikālas tikšanās, gan aizraujoši koncerti. Ceturtdien, 14. martā, plkst. 19.00 tās ieskandinās J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesores, Ērģeļu klases vadītājas Vitas Kalnciemas koncerts. Daudzveidīgajā programmā ietverti gan baroka mūzikas dižgaru meistardarbi, gan 20. gadsimtā tapušas kompozīcijas. Piektdien, 15. martā, plkst. 19.00 Aigars Reinis (ērģeles), Aigars Raumanis (saksofons) un Ernests Mediņš (perkusijas) aicinās iejusties džeza noskaņās, piedāvājot klausītājiem džeza sonātes, blūzu, Dienvidamerikas ritmus un improvizācijas.

Ceturtdien, 14. martā, plkst. 19.00 teātra namā “Jūras vārti” koncertā kopā ar draugiem savu 50 gadu radošā darba jubileju atzīmēs iecienītais dziedošais aktieris Jānis Paukštello. Savukārt svētdien, 17. martā teātra namu pārņems Jāņa Lūsēna, Māras Zālītes un režisores Rēzijas Kalniņas rokopera “Sfinksa”, kas tiks izrādītā pat divreiz – plkst. 14.00 un plkst. 18.00.

Piektdien, 22. martā, plkst. 19.00 uz koncertzāli “Latvija” aicina kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”, franču flautists Vensāns Likā diriģenta Aivja Gretera vadībā. Koncertā tiks atskaņota Bēthovena Heroiskā simfonija, Mocarta Flautas koncerts un Jēkaba Jančevska jaundarbs “Koncertuvertīra kamerorķestrim”.

Mēneša turpinājumā teātra namā “Jūras vārti” varēs izdzīvot divus atšķirīgus sieviešu stāstus. Sestdien, 23. martā, plkst. 14.00 un plkst. 18.00 Baiba Sipeniece-Gavare un improvizācijas teātris “Divas” jeb Anete Bendika un Elīna Geida piedāvās pozitīvi uzlādējošu un izklaidējošu humoru. Savukārt otrdien, 26. martā, plkst. 18.00 “Jūras vārtos” ar izrādi “Sēras piestāv Elektrai” viesosies Valmieras drāmas teātris. Režisores Ineses Mičules iestudējums ieguvusi 2022./2023. sezonas “Spēlmaņu nakts” balvas kategorijās: “Gada jaunais skatuves mākslinieks” Diāna Krista Stafecka par Lavīnijas Menonas lomu un “Gada scenogrāfs” Mārtiņš Vilkārsis.

Visbeidzot Pirmajās Lieldienās, 31.martā, plkst. 16.00 uz koncertu “Reiz Kurzemes krastā” teātra namā “Jūras vārti” aicina mūziķi Māris Blāze un Artis Šimpermanis.

No 16. marta teātra nama izstāžu zālēs būs skatāmas divas jaunas izstādes – Viļa Daudziņa “Teātris bildēs” un Arņa Martinelli “Baletomānija”. Abas turpinās jau gada sākumā atklātajā izstādē “Stopkadrs operā” iesākto skatuves tēmu, kas savukārt sasaucas ar “Jūras vārtu” jubilejas sezonu – šogad aprit 15 gadi kopš teātra nama vērienīgās rekonstrukcijas.

Biļetes uz pasākumiem iespējams iegādāties teātra nama “Jūras vārti”, un koncertzāles “Latvija” kasēs, kā arī citās “Biļešu paradīzes”  tirdzniecības vietās un internetā www.bilesuparadize.lv.

Ar pilnu pasākumu plānu var iepazīties mājas lapās jurasvarti.lv un koncertzalelatvija.lv.

Pārdomas par cilvēkiem, kultūru, rīcību un sekām

Mēs visi esam ļoti dažādi – ar dažādām interesēm, pārliecību, uzvedību, vēlmēm un varēšanu –, kas ikdienu it kā padara tikai interesantāku. Tomēr dzīvē ir arī tādas situācijas, kurās visiem būtu jārīkojas puslīdz vienādi, jāievēro vieni un tie paši noteikumi un uzvedības normas.

Viena no tādām situācijām ir teātra izrādes vai līdzīga publiska pasākuma apmeklējums, kas no klātesošajiem prasa gan citu apmeklētāju, gan uz skatuves esošo cienīšanu. Vienkāršāk sakot, tādu uzvedību, kas netraucē sekot līdzi tam, kas notiek uz skatuves, un netraucē arī māksliniekiem darīt viņu darbu, kas bieži vien prasa maksimālu iejušanos tēlā un attēlotājā situācijā. Diemžēl nesenie notikumi teātra namā Jūras vārti izrādes Cilvēkam vajag suni laikā liek saprast, ka daudziem jauniešiem tas nav skaidrs un viņi neizjūt ne mazāko nepieciešamību uzvesties tā, lai netraucētu citiem un ievērotu kaut minimālas pieklājības normas. Jo kāpēc tas vispār būtu vajadzīgs? Mēģināsim paskaidrot.

Iedomājieties situāciju. Kādam skolēnam – pieņemsim, vienkārši A – klases priekšā jāprezentē savs projekts. A ir ļoti nopietni gatavojies, izdomājis, ko un kā runās, ko un kā rādīs. Centies visu saplānot tā, lai būtu tiešām interesanti un labi uztverami. Taču, tikko A ir sācis runāt, klasē sākas milzu kņada. Klasesbiedri sarunājas, iet prom un nāk atpakaļ, pārvietojas pa klasi, ēd, čaukstina papīrus, skatās telefonos, pat īsti necenšoties noslēgt to skaņu. Skolotāja ik pa laikam mēģina klasi apsaukt, lūdz būt klusākiem, nestaigāt apkārt un vispār klausīties, kas viņiem tiek stāstīts, bet tas situāciju padara tikai sliktāku. Nu jau trokšņo visi, un visā šajā jūklī A mēģina pēc iespējas labāk pasniegt to, ko pirms tam tik labi bija sagatavojis, bet nu jau vairs īsti nesaprot, vai kaut kas nav izlaists. To, protams, nesaprot arī skolotāja, kura, cīnoties ar troksni un vienaldzību, daudz ko palaidusi garām. Klasei par to gan ir vienalga, taču tā tas parasti ir līdz brīdim, kad kāds no runātājiem, staigātājiem, trokšņotājiem pats nonāk A vietā. Diezgan droši ir tas, ka viņam šāda attieksme pret sevi nemaz nepatiks. Nav izslēgts, ka arī viņš ir gatavojies pēc labākās sirdsapziņas, bet tikai retais to var tiešām novērtēt, jo kurš tad klausās, skatās un iedziļinās. Šajā brīdī parasti tā kā būtu jāseko pārdomām par to, vai viņš šādu attieksmi ir pelnījis un vai arī pašam pirms tam bija jābūt tik skaļam un nepieklājīgam? Vislabāk būtu, ja tūlīt arī sekotu secinājums, ka vajadzēja taču uzvesties labāk, netraucēt to citu runātāju, tomēr visbiežāk tas drīz vien aizmirstas. Līdz nākamajai reizei. Jo biežāk tādas reizes gadās, jo spēcīgāks ir efekts. Tā tam vismaz vajadzētu būt.

Protams, viss būtu vienkāršāk, ja jau no pirmajām reizēm, kad bērnam jādodas sabiedrībā, viņam mācītu cieņu pret citiem, jo šis ir tieši cieņas jautājums. Taču, ja ikdienā nesanāk saskarties ar cieņu pret sevi, ir sarežģīti saprast, ka tā jāizrāda citiem. Un galu galā izrādās, ka visspēcīgākais audzinošais efekts ir tieši paša rūgtajai pieredzei. Tikai tad vienmēr ir jautājums, cik daudz laika tas prasa un kas tajā brīdī jau sastrādāts…

Jaunībai ir tieksme jautrības vārdā darīt dažādas lietas, ko vēlāk briedums novērtē kā lielas muļķības, ne vienmēr atstājot spēkā apzīmējumu jautri. Bet, kas padarīts – padarīts. Tas toreiz biji tieši tu, kam likās ļoti jautri tumsas aizsegā spļaut no skatītāju balkona uz zemāk sēdošajiem, apmētāt viņus, skaļi sarunāties un staigāt iekšā ārā izrādes laikā, atstāt aiz sevis atkritumu kaudzi zālē, tualetē un visur, kur biji iegājis. Taču tas bija toreiz, bet tagad ir tagad. Tagad tev varbūt ir citi draugi un tu viņiem smiedamies stāsti, kā toreiz tajā teātrī, kur cilvēki tēloja suņus (vai jebkurā citā publiskā vietā), gāja, ko sadarīji. It kā jau tu ar to nelepojies, tomēr smejies, bet piepeši izrādās, ka jauno draugu kompānijā ir cilvēks, kuram trāpīja tavs spļāviens. Un varbūt tev tas cilvēks pat īpaši patīk, varbūt pat tieši viņa dēļ esi šajā kompānijā, bet te piepeši tāda atzīšanās… Var arī sanākt, ka ar laiku nonāc pretējā pusē – starp aktieriem, kas toreiz bija Ventspilī vai vienkārši zina par šiem notikumiem. Viņi tos pārrunā, šausminoties un neslēpjot šoku, ka kaut kas tāds vispār var notikt, un piepeši attopas: «Klau, tu taču esi no Ventspils? Vai toreiz tu nebiji zālē?» Un tev ļoti gribas pateikt, ka nebiji vai ka biji un izjuti tādu pašu šoku kā aktieri, kuriem bija ar šo ārprātu jāsadzīvo, bet nevari. Labākajā gadījumā jautātāji padomās, ka nesaproti, par kuru notikumu īsti ir runa, bet, ticamākais, nojautīs, ka biji un ka darīji.

Vienkāršākais, kā izvairīties no nepatīkamām situācijām nākotnē, ir nedarīt lielas muļķības tagadnē, bet to vienmēr ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Gadās jau… Tomēr tam nevajadzētu attiekties uz vietām, kur ir spēkā noteiktas uzvedības normas un likumi. Neskrien pāri ielai, kad deg sarkanais, nestaigā pa sliedēm, nelec no deviņstāvu mājas jumta, nerunā, kad runā citi, nestaigā, kad runā citi, nemēslo, bet, ja samēsloji, savāc, kad ienāc ciemos, sasveicinies, un nedari citam to, ko negribētu pats izjust uz savas ādas. Tas taču nevarētu būt sarežģītāk kā, piemēram, no rīta apģērbties, vai ne? Ir tikai jāgrib.

Saruna ar Renāru Lāci: Kā mūzika un saksofons kalnu slēpes pieveica

Ventspils Bigbenda vadītājam RENĀRAM LĀCIM bērnībā lielāko daļu laika aizņēma saksofona spēlēšana un kalnu slēpes, bet spēcīgāka aizraušanās tomēr izrādījās mūzika. Savos rados viņš kļuva par pirmo profesionālo mūziķi, bet paša ģimenē muzicē visi, izņemot suņu meiteni Neru un kaķu dāmu Fifu.

Kurš gan nav redzējis Renāru Lāci ar saksofonu, ar audzēkņiem vai bigbendu, bet ko Renārs Lācis dara bez tā un vai bija tāds variants nemaz nekļūt par mūziķi?
– Īsti laikam nē, jo es jau ļoti agri sapratu, ko gribu un no kādiem gadiem desmit uz to arī gāju. Nebija tā, ka vēlējos kļūt par lidotāju, bet kļuvu par saksofonistu. Padomju laikā pilsētās centrālā vieta bija ēka, kurā bija universālveikals, ēdnīca un restorāns, un tāda bija arī Tukumā, kur es dzīvoju bērnībā. Mana mamma strādāja tāda restorānā, bet tajā bija labi mūziķi, kurus jau no bērnības varēju klausīties. Tas viss tiešām bija ļoti nopietni, jo viņiem bija skates, bija tarifikācija un pēc tā arī maksāja algu. Tiešām varēju dzirdēt labus mūziķus un mūziku.

Esi pirmais mūziķis ģimenē?
– Jā, biju vienīgais bērns un arī pirmais ģimenē aizsāku šo mūziķa ceļu. Tētis bija spēlējis tubu lauku orķestrī, bet tas nebija tik nopietni. Mājās pamēģināt to gan nesanāca, jo tad jau viņš vairs nespēlēja. Sākumā mūzikas skola man nemaz nepatika, bet, kad tiku pie saksofona, viss aizgāja. Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Mana drauga Ginta Pabērza, ar kuru kopā ilgus gadus nospēlējām Rīgas Saksofonu kvartetā, tētis spēlēja tajā restorānā saksofonu un klavieres, un noteikti bija viens no maniem bērnības iedvesmas avotiem.

Un tā visu tavu dzīvi pārņēma saksofons un mūzika, un nekam citam laika vairs neatlika?
– Vēl viena lieta, kas man interesēja no ļoti maza vecuma, bija slēpošana. Pie mājām bija tāds mazs kalniņš, un pa to es braucu jau, šķiet, tūlīt pēc piedzimšanas. Tukumā ir arī Milzkalne, kur veči no Lauktehnikas bija sataisījuši super trasi. Kaut kad ar koka slēpēm aizbraucu, un mute palika vaļā, bet arī ļoti iepatikās. Tas gan bija dārgs hobijs, bet man tētis pietiekoši labi pelnīja un nopirka visu ekipējumu. Tie veči kalnā pateica, ka man ir talants, tad ar to arī nodarbojos. Katru sestdienu, svētdienu braucu, bet trešdienās pēc orķestra, kas beidzās četros, ar koka slēpēm piecus kilometrus maucu uz Milzkalni, noliku tās, paņēmu kalnu slēpes un maucu pa kalnu. Vakaros varēja līdz kādiem desmitiem, vienpadsmitiem braukt, jo trase bija arī apgaismota. Pēc tam, protams, bija baigais besis, bet mājās vēl arī uzspēlēju saksīti.

Tad tāpēc tu labi jūties Ventspilī, jo te ir arī kalns?
– Sniega pie mums ir pamaz, bet kalnā bijis esmu. Tā man savulaik tiešam bija liela aizraušanās, piedalījos arī sacensībās, bet vasarā strādāju kalnā, lai nopelnītu iespēju ziemā izmantot pacēlāju. Bija pamatīgi jāstrādā, dienā kādas stundas astoņas, bet nevienam par to iebildumu nebija – nav nostrādāto stundu, nebūs pacēlāja. Tagad vispār jauniešiem ir daudz visādu pretenziju. Man, piemēram, otro riteni bija jānopelna pašam. Pirmo man nopirka tētis, bet manas vainas dēļ to nospēra un tūlīt pat vietā jaunu viņš nepirka. To es salasīju pa alus pudelēm, kas tajā laikā maksāja 20 kapeikas gabalā. Tā bija baigā nauda, bet labs ritenis tomēr maksāja 80 – 100 rubļus. Tajos laikos vesels stāsts bija par instrumenta aksesuāriem, jo neko jau nevarēja dabūt. Lai varētu nopirkt tādu ebonīta iemuti, bija jānodod 20 kubikmetri papīrmalkas. Bet trakākais jau, ka te nekas īsti nebija dabūjams, cerēt varēja tikai uz radiem ārzemēs, kam tādi bija. Kad jau radās iespējas ar orķestri aizbraukt uz ārzemēm, varēji pats mēģināt kaut ko nopirkt, bet tās naudas jau bija, cik bija. Viena kastīte mēlīšu, kas pietika diviem, trim mēnešiem, izmaksāja tik, cik varēji nopelnīt mēnesī. Starp citu, 18 gadu vecumā pirmo reizi ar draugiem aizbraucām ārzemēs spēlēt ielās. Sākām ar Vāciju, pēc tam Skandināvija. Tā bija baigā pieredze un tiem laikiem arī baigā nauda. Ieradāmies Štutgartē un jau pēc divām dienām varējām nopirkt pirmo mašīnu, ar kuru braucām tālāk. Arī muzikālajā ziņā tā bija baigā pieredze, kas ļāva saprast, ko spēlēt un kā spēlēt. Slikts ir tas muzikants, kurš bērēs spēlē džezu, bet džeza klubā – kā bērēs. Praktizēšanās ziņā tas arī bija ļoti labi, jo spēlējām kādas sešas stundas dienā. Tie bija skaisti laiki, un vēl skaisti laiki bija, kad devos mācīties uz Mediņiem un gadus sešus nodzīvoju kojās. Tās bija baigi foršas kojas, jo tajās dzīvoja visi, kas saistīti ar mākslu. Kolosāla dzīve, labi draugi un smukākās meitenes!

Ar ģimeni arī mēdzat paceļot. Vai tādās reizēs esi arī devies uz kādiem Eiropas kalniem paslēpot?
– Nē, tas nav izdevies, bet vajadzētu gan izdarīt. Ik pa laikam izdodas kaut kur aizbraukt, bet šo braucienu galvenais organizators ir sieva Maija. Man savulaik ļoti daudz sanāca pabraukāt ar Rīgas Saksofona kvartetu, pat grūti nosaukt vietu, kur es neesmu bijis. Tad tagad gandrīz vai cenšamies izbraukt to pašu maršrutu, jo es jau zinu, kur ir skaisti, kur ir kaut kas jēdzīgs.

Vēl viens ģimenes loceklis ir suns?
– Jā, tā ir liela auguma suņu meitene Nera. Es vienmēr esmu gribējis vilku un, kad radās tāda iespēja telpu ziņā, to arī iegādājos. Dresēt uz suņu skolu nevedu, bet var teikt, ka izaudzināju sev. Visus svarīgākos vārdus viņa saprot. Vienmēr sagaida un priecājas kā neviens no ļaudīm.

Notis arī lasa?
­– Nē, un laikam jau mūzika viņai ne īsti patīk, lai gan vienu reizi viņa uz mani ar tādu lielu apbrīnu skatījās. Es pat nezinu, kas viņai bija uznācis. Viņa tiešam ieņem lielu vietu manā dzīvē. Protams, kad biju maziņš, nesu mājās visu, ko atradu – kaķus, krupjus, varbūt pat sliekas –, bet tāda suņa nebija bijis. Tagad ir, un tas ir forši. Ventspilī šajā ziņā ir ļoti labi, jo ir daudz vietas, kur staigāt. Visvairāk laika ar viņu arī pavadu es, bet Maija sagribēja kaķi, un paņēmām arī to. Nera mums ir ar visiem ciltsrakstiem, bet kaķi gan izlēmām bezšķirnes. Tā esot pareizāk darīt. Viņa – Fifa – ir skaista, gudra, saprot visu, bet nepakļaujas. Pieder pie tiem kaķiem, kuri, prasoties ārā, sākotnēji atkāpjas no durvīm. Tas nozīmējot to, ka vēlas, lai māju vispirms atstāj tu.

Mūziku izvēlējušies arī tavi bērni. Tas ir vecāku pirksts?
– Viņi daudz ko pamēģināja, gāja uz sportu, uz zīmēšanu. Tas jau ir labi, lai varētu saprast, kas tiešām padodas un patīk. Vienā brīdī viņi tā konkrēti pievērsās mūzikai, bet es to nekā īpaši neesmu ietekmējis. Viņi diezgan agri sāka spēlēt dažādos kolektīvos, kas jau arī radīja to piederības sajūtu un ļāva saprast, ko tu jau vari izdarīt. Man jau šķiet, ka mēs to savu nākamo profesiju arī izvēlamies, jūtot, ka šajā sfērā varam kaut ko paveikt.

Interviju sagatavoja: Pēteris Neimanis
SIA “Kurzemes filharmonija”
Sabiedrisko attiecību speciālists

Piedāvājam iespēju virtuāli izšķirstīt “Kurzemes filharmonijas” katalogu par aktualitātēm 2024. gada pirmajā pusē.

Spied ŠEIT un iepazīsties ar “Kurzemes filharmonijas” repertuāru šī gada pirmā pusē, kad teātra nams “Jūras vārti” atzīmē piecpadsmit gadu jubileju, bet koncertzāle “Latvija” – piecu!

Saruna ar Aigaru Meri: Sapnis uzspēlēt kopā ar dēliem. Futbolu

Jauktā kora “Ventspils” un Ventspils Kamerorķestra diriģenta AIGARAM MERI ikdiena paiet starp Rīgu, Jelgavu un Ventspils, bet šajā skrējienā laika atliek arī kādam ļoti svarīgam vaļaspriekam – futbolam.

Tas, kā cilvēki nonāk līdz savai mūža profesijai, var būt ļoti atšķirīgi. Kā tas bija Aigaram Meri un vai pastāvēja arī citas iespējas bez mūzikas?
– Tādas iespējas, ka nekļūšu par mūziķi, īsti nemaz nebija. Neviens nekādu lielu izvēli man nepiedāvāja – bija Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola, zēnu koris. Man neviens nejautāja, vai varbūt gribu iet sporta skolā vai mācīties valodas. Vecāki aizveda uz mūzikas skolu un tas arī iezīmēja tālāko virzienu. Kā jau droši vien daudziem, dalība korī noteica to, ka izvēlējos diriģenta profesiju.

Tomēr neskatoties uz šo skaidro virzienu, stabilu vietu blakus mūzikai ieguva arī futbols?
– Futbols ir tāda mīlestība jau no agras bērnības. No vecāku mājām, no Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas iekšpagalma. Visur, kur esmu dzīvojis, mācījies, esmu centies ne tikai spēlēt futbolu, bet arī uzturēt tādu kā futbola kultu. Vienmēr svarīgi bijis ne tikai pašam spēlēt, bet arī viss pārējais process – dalība turnīros, naudas meklēšana formām vai zāles īrei, sastāva vākšana.

Mūzika un futbols vienmēr bija paralēlas nodarbes, vai kādā brīdī arī sāka konkurēt?
– Nē, tās nekad nav konkurējušas. Piemēram, manā pirmajā futbola komandā spēlēja pianists Mārtiņš Zilberts, komponists Jānis Petraškēvics, komponists Gustavs Fridrihsons, klarnetists Mārtiņš Circenis un citi šobrīd zināmi mūziķi. Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola agrāk bija ļoti sportiska skola. Tikko kā nokusa sniegs vai rudenī, kamēr sniega vēl nebija, iekšpagalmā vienmēr tika sportots. Pretī atradās Rīgas Aviācijas universitātes kojas, un tikko mēs puišeļi izskrējām ārā, arī šie studenti mums pievienojās. Tā mēs tur spēlējām, arī vasarās. Teicām vecākiem, ka ejam uz skolu spēlēt klavieres, vijoli vai ko nu kurš, bet patiesībā spēlējām futbolu. Protams, spēlējām arī instrumentus, bet futbolam atlika daudz laika, un arī tā diena, kurā bija tikai futbols, bija izdevusies. Spēlējam uz asfaltēta laukuma, ar drāšu žogu apkārt. Mums iedeva vienu bumbu, kas bija mazāka un nemaz īsti nebija domāt futbolam, bet mēs spēlējām un pa īstam. Tieši tā šobrīd patiesībā pietrūkst. Bērni iet futbola skolās, nopietni trenējas, brauc uz starptautiskiem turnīriem, bet pietrūkst tā sētas futbola, pietrūks tādas futbola mīlestības. Mans solabiedrs bija Jānis Petraškevičs, un mēs skolas solu bijām norakstījuši ar dažādu slavenu klubu nosaukumiem un spēlētāju vārdiem. Protams, ka mums par to bija diezgan lielas ziepes, bet mēs bijām lepni par savu solu. Tajā pašā laikā mēs sapratām, ka mūzika ir mūsu pamatvirziens, bet vismaz manai paaudzei sports bija godā. Es arī nāku no sportiskas ģimenes, jo mans tēvs bija profesionāls sportists. Viņš gan nebija futbolists, bet gan akrobāts un tika tālu, jo bija labi zināms visā savienībā.

Ja tomēr būtu piedāvāts un arī pieņemts tas sporta virziens, kas drīzāk tajā varētu būt – spēlētājs vai treneris?
– Trenerim un diriģentam jau ir ļoti daudz kopīgā. Esmu daudz lasījis dažādu slavenu treneru – ne tikai futbola – biogrāfijas un intervijas, kā veidojies viņu ceļš, kādu attiecību modeli ar spēlētājiem viņi izvēlas un kā viņiem pašiem veicies sportiskās karjeras laikā. Kopīgā tiešam ir ļoti daudz. Izstāstīšu vienu gadījumu no 2004. gada, kad sieviešu koris Dzintars aizbrauca uz Portugāli, kur tieši tajā laikā bija arī Latvijas futbola izlase, kas spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā. Šo gadījumu man izstāstīja Mārtiņš Zilberts, kurš tad bija Dzintara koncertmeistars. Korim bija sava tūre, bet tās laikā bija arī sarīkots tāds improvizēts koncerts futbola izlasei. Atnāk futbolisti treniņtērpos, sasēžas un tad nāk koris Dzintars Airas Birziņas vadībā un izpilda dažādas dziesmas no Eiropas kormūzikas. Spēlētāji ne tikai klausās, bet arī apspriež, kuras no dziedātāju rindām ir skaistākās meitenes. Mārtiņš tieši atradās netālu no Mariana Pahara, kuram komandas biedri arī mēģināja atrast līgavu. Kad koncerts beidzās, izlases treneris Aleksandrs Starkovs piegāja pie diriģentes, pateicās par priekšnesumu un atzinās, ka apbrīno, kā viņa tiek galā ar tik lielu sieviešu kolektīvu – Dzintarā tolaik bija ap 50 dāmām –, ja viņam reizēm neizdodas tikt galā ar 22 večiem. Tas arī parāda, ka treneriem un diriģentiem netrūkst kopīgā un ka šīs jomas patiesībā ir ļoti cieši saistītas.

Futbolā trenējas abi dēli, sanāk uzspēlēt arī ar viņiem?
– Man ir tāds sapnis, kādā amatieru turnīrā uzspēlēt kopā ar abiem dēliem. Ar lielo puiku jau darbojamies kopā regulāri, bet es apzināti neņemu viņu līdzi uz tām telpu futbola līgām, kurās spēlēju pats. Viņš tomēr spēlē lielo futbolu, trenējās pietiekoši labā līmenī un es sev nepiedotu, ja viņš iegūtu kaut kādu traumu, spēlējot ar mani kaut kādā turnīrā. Šobrīd gan viņiem ir pauze un dota zaļā gaisma arī telpu futbolam, tā kā viņš regulāri ir mans sparingpartneris. Mazais puika arī piedalās. Viņam tā svara kategorija vēl īsti neatļauj, bet nekas – nāk un cenšas kaut ko parādīt pret lielajiem.

Tad neskatoties uz to, ka jāskraida starp trim pilsētām, laiks futbolam vienmēr atrodas?
– Varu pastāstīt savus vienas nedēļas dienas plānus. 8 no rīta Jelgavā mēģinājums, tad jābrauc atpakaļ uz Rīgu, kur 11 mēģinājums Operā. Divos dienā Jelgavā ir mēģinājumus ar kori un orķestri, septiņos vakarā Operā jādiriģē izrāde, kas ir stundu garš viencēliens, bet 20.30 man ir treniņš Olimpiskajā centrā. Mēģinājumos brīžiem mēdz iet labāk, brīžiem sliktāk, bet tu vienmēr zini, ka dienas beigās būs tas treniņš, kur varēs no sirds izlādēties. Nav jau arī īsti variantu, jo turpinās turnīrs, kurā spēlēju un, lai arī tās ir amatieru komandas, tur piedalās spēlētāji ar lielu augsta līmeņu maču pieredzi. Ja gribi kaut ko parādīt un arī izvairīties no traumām, ir reāli jātrenējas un jātur sevi formā. Tas palīdz arī tiešo darba pienākumu pildīšanā, palīdz izturēt to slodzi. Ja nav futbola, tad ir trenažieru zāle, slēpošana, skriešana. Man tas ir pieradums, gandrīz vai kā rituāls, bez kura es vairs nevaru iztikt.

Interviju sagatavoja: Pēteris Neimanis
SIA “Kurzemes filharmonija”
Sabiedrisko attiecību speciālists

12. martā plkst. 19.00 teātru namu “Jūras vārti” pieskandinās blūzs – uz skatuves kāps vienmēr gaidītā grupa “Latvian Blues Band”, kas šoreiz koncertēs kopā ar lielisko blūza solisti Adeamu Valkovjaku no Lielbritānijas.

“Latvian Blues Band” koncerti vienmēr ir aizraujoši un oriģināli, turklāt grupa ne vien iepazīstina pašmāju publiku ar blūzu un soul mūziku to labākajā versijā, bet arī spilgtiem izpildītājiem. Tā tas notiks arī šajā viesošanās reizē Ventspilī, kad kopā ar Latvijas blūzmeņiem uz “Jūras vārtu” skatuves kāps izcila britu dziedātāja Adeama Valkovjaka.

Dziedātāja nāk no ļoti muzikālas ģimenes. Viņas tēvs spēlēja regeja grupā “Third World”, bet mamma muzicēja kopā ar tādām mūzikas zvaigznēm kā Čaku Hānu, Vitniju Hjūstoni un Geriju Mūru. Adeama bieži piedalījās pasaules tūrēs kopā ar savu tēvu un arī dziedāja kopā ar mammu. Pateicoties tam, viņai ir vairāk nekā 30 gadu dziedāšanas pieredze un vairākas viņas dziesmas guvušas plašu atzinību. Adeama arī nodibinājusi savu grupu “Wild Flame”, ar kuru aktīvi koncertē visā Eiropā, kļūstot par ievērojamu figūru blūza mūzikā.

Par sevi dziedātāja saka: “Es teiktu, ka mana mūzika ir blūza, roka, soula un gospeļa sajaukums. To ir spēcīgi ietekmējuši visi šie mūzikas žanri. Es dziedu un uzstājos ar lielu enerģiju, un man patīk veidot krāsainus un kaislīgus priekšnesumus.”

Grupa “Latvian Blues Band” pastāv kopš 2000. gada un ir uzkrājusi lielu pieredzi, uzstājoties kopā ar vairāk ne kā 200 visdažādākajiem blūza māksliniekiem. Tā kā grupas repertuārs ir ļoti plašs un dažāds, tā gandrīz nekad nespēlē pēc iepriekš sagatavotas gabalu secības, bet programmu veido uz vietas pēc izjūtām un koncerta atmosfēras.

Grupas orģinālmūzika sniedzas no Ņūorleānas “second line” ritmiem sajaukumā ar r’n’b un soul mūziku līdz pat dziļam Čikāgas blūza skanējumam. Populārais specializētais žurnāls “Soul Food Journal” rakstīja: “Katrs, kurš kādreiz ir redzējis šos puišus uz skatuves, apzvērēs, ka Misisipi ietek Baltijas jūrā! Viņu spēles prieks neizbēgami tiek nodots klausītājiem. Pūšamo instrumentu grupa kopā ar ritma sekciju un grupas frontmenis Jānis “Bux” Bukovskis sola augsta līmeņa blūza un r’n’b izklaidi.”

Pasākumu organizē SIA “Kurzemes filharmonija” un atbalsta Ventspils valstspilsētas pašvaldība. Biļetes iegādājamas biļešu tirdzniecības tīklā “Biļešu paradīze”, kā arī teātra nama “Jūras vārti” un koncertzāles “Latvija” kasēs.

Informējam, ka pasākuma laikā iespējama fotografēšana un video filmēšana organizatora vajadzībām. Iegūtie materiāli tiks izmantoti pasākuma publicitātes nolūkos un teātra nama “Jūras vārti” sociālo tīklu kontos.

 

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai saskaņā ar mūsu Sīkdatņu politiku
Piekrītu
Situs sbobet resmi terpercaya. Daftar situs slot online gacor resmi terbaik. Agen situs judi bola resmi terpercaya. Situs idn poker online resmi. Agen situs idn poker online resmi terpercaya. Situs idn poker terpercaya.

situs idn poker terbesar di Indonesia.

List website idn poker terbaik.

Kunjungi situs mpo slot online terpercaya

Kunjungi Situs slot mpo online terbaik Indonesia.

Situs agen slot terpercaya dan resmi

slot hoki gacor