Ventspils Bigbenda vadītājam RENĀRAM LĀCIM bērnībā lielāko daļu laika aizņēma saksofona spēlēšana un kalnu slēpes, bet spēcīgāka aizraušanās tomēr izrādījās mūzika. Savos rados viņš kļuva par pirmo profesionālo mūziķi, bet paša ģimenē muzicē visi, izņemot suņu meiteni Neru un kaķu dāmu Fifu.
Kurš gan nav redzējis Renāru Lāci ar saksofonu, ar audzēkņiem vai bigbendu, bet ko Renārs Lācis dara bez tā un vai bija tāds variants nemaz nekļūt par mūziķi?
– Īsti laikam nē, jo es jau ļoti agri sapratu, ko gribu un no kādiem gadiem desmit uz to arī gāju. Nebija tā, ka vēlējos kļūt par lidotāju, bet kļuvu par saksofonistu. Padomju laikā pilsētās centrālā vieta bija ēka, kurā bija universālveikals, ēdnīca un restorāns, un tāda bija arī Tukumā, kur es dzīvoju bērnībā. Mana mamma strādāja tāda restorānā, bet tajā bija labi mūziķi, kurus jau no bērnības varēju klausīties. Tas viss tiešām bija ļoti nopietni, jo viņiem bija skates, bija tarifikācija un pēc tā arī maksāja algu. Tiešām varēju dzirdēt labus mūziķus un mūziku.
Esi pirmais mūziķis ģimenē?
– Jā, biju vienīgais bērns un arī pirmais ģimenē aizsāku šo mūziķa ceļu. Tētis bija spēlējis tubu lauku orķestrī, bet tas nebija tik nopietni. Mājās pamēģināt to gan nesanāca, jo tad jau viņš vairs nespēlēja. Sākumā mūzikas skola man nemaz nepatika, bet, kad tiku pie saksofona, viss aizgāja. Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Mana drauga Ginta Pabērza, ar kuru kopā ilgus gadus nospēlējām Rīgas Saksofonu kvartetā, tētis spēlēja tajā restorānā saksofonu un klavieres, un noteikti bija viens no maniem bērnības iedvesmas avotiem.
Un tā visu tavu dzīvi pārņēma saksofons un mūzika, un nekam citam laika vairs neatlika?
– Vēl viena lieta, kas man interesēja no ļoti maza vecuma, bija slēpošana. Pie mājām bija tāds mazs kalniņš, un pa to es braucu jau, šķiet, tūlīt pēc piedzimšanas. Tukumā ir arī Milzkalne, kur veči no Lauktehnikas bija sataisījuši super trasi. Kaut kad ar koka slēpēm aizbraucu, un mute palika vaļā, bet arī ļoti iepatikās. Tas gan bija dārgs hobijs, bet man tētis pietiekoši labi pelnīja un nopirka visu ekipējumu. Tie veči kalnā pateica, ka man ir talants, tad ar to arī nodarbojos. Katru sestdienu, svētdienu braucu, bet trešdienās pēc orķestra, kas beidzās četros, ar koka slēpēm piecus kilometrus maucu uz Milzkalni, noliku tās, paņēmu kalnu slēpes un maucu pa kalnu. Vakaros varēja līdz kādiem desmitiem, vienpadsmitiem braukt, jo trase bija arī apgaismota. Pēc tam, protams, bija baigais besis, bet mājās vēl arī uzspēlēju saksīti.
Tad tāpēc tu labi jūties Ventspilī, jo te ir arī kalns?
– Sniega pie mums ir pamaz, bet kalnā bijis esmu. Tā man savulaik tiešam bija liela aizraušanās, piedalījos arī sacensībās, bet vasarā strādāju kalnā, lai nopelnītu iespēju ziemā izmantot pacēlāju. Bija pamatīgi jāstrādā, dienā kādas stundas astoņas, bet nevienam par to iebildumu nebija – nav nostrādāto stundu, nebūs pacēlāja. Tagad vispār jauniešiem ir daudz visādu pretenziju. Man, piemēram, otro riteni bija jānopelna pašam. Pirmo man nopirka tētis, bet manas vainas dēļ to nospēra un tūlīt pat vietā jaunu viņš nepirka. To es salasīju pa alus pudelēm, kas tajā laikā maksāja 20 kapeikas gabalā. Tā bija baigā nauda, bet labs ritenis tomēr maksāja 80 – 100 rubļus. Tajos laikos vesels stāsts bija par instrumenta aksesuāriem, jo neko jau nevarēja dabūt. Lai varētu nopirkt tādu ebonīta iemuti, bija jānodod 20 kubikmetri papīrmalkas. Bet trakākais jau, ka te nekas īsti nebija dabūjams, cerēt varēja tikai uz radiem ārzemēs, kam tādi bija. Kad jau radās iespējas ar orķestri aizbraukt uz ārzemēm, varēji pats mēģināt kaut ko nopirkt, bet tās naudas jau bija, cik bija. Viena kastīte mēlīšu, kas pietika diviem, trim mēnešiem, izmaksāja tik, cik varēji nopelnīt mēnesī. Starp citu, 18 gadu vecumā pirmo reizi ar draugiem aizbraucām ārzemēs spēlēt ielās. Sākām ar Vāciju, pēc tam Skandināvija. Tā bija baigā pieredze un tiem laikiem arī baigā nauda. Ieradāmies Štutgartē un jau pēc divām dienām varējām nopirkt pirmo mašīnu, ar kuru braucām tālāk. Arī muzikālajā ziņā tā bija baigā pieredze, kas ļāva saprast, ko spēlēt un kā spēlēt. Slikts ir tas muzikants, kurš bērēs spēlē džezu, bet džeza klubā – kā bērēs. Praktizēšanās ziņā tas arī bija ļoti labi, jo spēlējām kādas sešas stundas dienā. Tie bija skaisti laiki, un vēl skaisti laiki bija, kad devos mācīties uz Mediņiem un gadus sešus nodzīvoju kojās. Tās bija baigi foršas kojas, jo tajās dzīvoja visi, kas saistīti ar mākslu. Kolosāla dzīve, labi draugi un smukākās meitenes!
Ar ģimeni arī mēdzat paceļot. Vai tādās reizēs esi arī devies uz kādiem Eiropas kalniem paslēpot?
– Nē, tas nav izdevies, bet vajadzētu gan izdarīt. Ik pa laikam izdodas kaut kur aizbraukt, bet šo braucienu galvenais organizators ir sieva Maija. Man savulaik ļoti daudz sanāca pabraukāt ar Rīgas Saksofona kvartetu, pat grūti nosaukt vietu, kur es neesmu bijis. Tad tagad gandrīz vai cenšamies izbraukt to pašu maršrutu, jo es jau zinu, kur ir skaisti, kur ir kaut kas jēdzīgs.
Vēl viens ģimenes loceklis ir suns?
– Jā, tā ir liela auguma suņu meitene Nera. Es vienmēr esmu gribējis vilku un, kad radās tāda iespēja telpu ziņā, to arī iegādājos. Dresēt uz suņu skolu nevedu, bet var teikt, ka izaudzināju sev. Visus svarīgākos vārdus viņa saprot. Vienmēr sagaida un priecājas kā neviens no ļaudīm.
Notis arī lasa?
– Nē, un laikam jau mūzika viņai ne īsti patīk, lai gan vienu reizi viņa uz mani ar tādu lielu apbrīnu skatījās. Es pat nezinu, kas viņai bija uznācis. Viņa tiešam ieņem lielu vietu manā dzīvē. Protams, kad biju maziņš, nesu mājās visu, ko atradu – kaķus, krupjus, varbūt pat sliekas –, bet tāda suņa nebija bijis. Tagad ir, un tas ir forši. Ventspilī šajā ziņā ir ļoti labi, jo ir daudz vietas, kur staigāt. Visvairāk laika ar viņu arī pavadu es, bet Maija sagribēja kaķi, un paņēmām arī to. Nera mums ir ar visiem ciltsrakstiem, bet kaķi gan izlēmām bezšķirnes. Tā esot pareizāk darīt. Viņa – Fifa – ir skaista, gudra, saprot visu, bet nepakļaujas. Pieder pie tiem kaķiem, kuri, prasoties ārā, sākotnēji atkāpjas no durvīm. Tas nozīmējot to, ka vēlas, lai māju vispirms atstāj tu.
Mūziku izvēlējušies arī tavi bērni. Tas ir vecāku pirksts?
– Viņi daudz ko pamēģināja, gāja uz sportu, uz zīmēšanu. Tas jau ir labi, lai varētu saprast, kas tiešām padodas un patīk. Vienā brīdī viņi tā konkrēti pievērsās mūzikai, bet es to nekā īpaši neesmu ietekmējis. Viņi diezgan agri sāka spēlēt dažādos kolektīvos, kas jau arī radīja to piederības sajūtu un ļāva saprast, ko tu jau vari izdarīt. Man jau šķiet, ka mēs to savu nākamo profesiju arī izvēlamies, jūtot, ka šajā sfērā varam kaut ko paveikt.
Interviju sagatavoja: Pēteris Neimanis
SIA “Kurzemes filharmonija”
Sabiedrisko attiecību speciālists