Koncertzāle “Latvija” un teātra nams “Jūras vārti” aprīlī aicina uz dažādu žanru un stilu koncertiem, teātra un deju iestudējumiem, ļaujot apmeklētajiem baudīt gan pašmāju māksliniekus, gan spilgtus ārvalstu viesus.

Aprīlis tiks ieskandināts ar Gustava Mālera 2. simfoniju, ko svētdien, 7. aprīlī, plkst. 18.00 koncertzālē “Latvija” atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Zanda Švēde (mecosoprāns) un Perīna Medefa, (soprāns). Pie diriģenta pults – Tarmo Peltokoski.

Trešdien, 10. aprīlī, plkst. 13.00 uz teātra namu “Jūras vārti” aicināti mazie skatītāji, kurus gaida Latvijas Leļļu teātra izrāde “Gangsteromīte”, kas ir populārā  Deivida Valjamsa romāna iestudējums (dramatizējis Lūks Džozefs Velšs).

Divas dienas vēlāk – piektdien, 12. aprīlī, plkst. 19.00 –  koncertzālē “Latvija” izskanēs jau kārtējais cikla “Džems ar Ventspils Bigbendu” koncerts, kura īpašie viesi būs nīderlandiešu trombonists, aranžetājs un komponists Ilja Reijngouds, kā arī dziedātāja Ance Jankovska.

Svētdien, 14. aprīlī, plkst. 18.00 koncertzālē “Latvija” izskanēs jauna un neierasta garīgās mūzikas programma “Mūžīgā gaisma”, ko izdziedās starptautiski atzītākais Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko un kamerkoris “Blagovest”. Koncertā dzirdēsim arī Larisu Carjkovu (ērģeles), Uģi Krišjāni (klavieres), Edgaru Saksonu, Uģi un Ivo Krūskopus (sitaminstrumenti). Diriģenti – Aleksandrs Brandavs un Jānis Kokins.

Savukārt sestdien, 20. aprīlī, plkst. 17.00 koncertzāle “Latvija” ienāks austrumu mūzikas burvība un šarms. Šoreiz klausītājus uzrunās starptautiski atzīts multiinstrumentāls duets “The Ayoub Sisters”, kurā muzicē māsas Sāra un Laura Ajubas. Koncertā Ventspilī viņas uzstāsies kopā ar “Arabic Quartet” mūziķiem.

Šajā pašā dienā plkst. 18.00 teātra namā “Jūras vārti” tiks aizvadīts tautas deju koncerts “Es un mēs”, kurā bez Ventspils Kultūras centra un Ventspils Augstskolas vidējās paaudzes deju kolektīva “Strautuguns” dejotājiem piedalīsies arī Rīgas kolektīvi “Dancis”, “Gatve”, “Liesma” un “Vaduguns” no Liepājas.

Svētdien, 21. aprīlī, plkst. 17.00 teātra namā “Jūras vārti” ar multimediālu mūziklu “Mežrozīte”, kurā skanēs Raimonda Paula mūzika, viesosies Operetes teātris. Lomās būs redzami un dzirdami Dainis Skutelis, Dināra Rudāne, Jolanta Strikaite, Anastasija Dolgoņenko, Kārlis Rūtentāls un citi.

Otrdien, 23. aprīlī, plkst. 19.00 uz teātra nama “Jūras vārti” skatuves kāps Dailes teātra aktieri, šoreiz lai piedāvātu Henrija Luisa, Džonatana Seiera un Henrija Šīlda  lugu “Izrāde, kas saiet sviestā”. Turklāt uzvedums tapis režisores Eimijas Milbērnas vadībā, kura iestudējusi arī oriģinālo versiju Londonas “Mischief Theatre”.

Koncertzāle “Latvija” piektdien, 26. aprīlī, plkst. 19.00 aicina uz iedvesmojošu “Pavasara koncertu”, kurā līdzās Ventspils Kamerorķestrim un jauktajam korim “Ventspils” dzirdēsim Mārtiņu Zilbertu (klavieres), Aigaru Reini (ērģeles), Kasparu Zemīti (ģitāra) un Ivaru Ozolu (basģitāra). Pie diriģenta pults – Aigars Meri. “Pavasara koncertā” skanēs Alfrēda Šnitkes Koncerts klavierēm un stīgām un “Trīs garīgie dziedājumi”, Marģera Zariņa koncerts ērģelēm un kamerorķestrim “Concerto triptichon”, kā arī divas romantisma laika dižgaru kormūzikas pērles – Antona Bruknera motete “Os justi” un Fēliksa Mendleszona-Bartoldi “100. psalms”. Koncertu vadīs Liene Jakovļeva.

Mēneša noslēdzošos pasākumus uzņems teātra nama “Jūras vārti”. Sestdien, 27. aprīlī, plkst. 18.00 teātra namā izskanēs Ingus Ulmaņa 60 gadu jubilejas koncerts “Kā man laiku apvaldīt?”. Kopā ar jubilāru uz skatuves kāps arī ne mazāk leģendārā grupa “Lādezers”. Savukārt pirmdien, 29. aprīlī plkst. 19.00 tiek gaidīti visi kaislīgākās dejas – tango – cienītāji. Argentīnas deju grupa “Marcos Ajala Tango” skatītāju vērtējumam piedāvās deju iestudējumu “Tango ēnās”.

Visu mēnesi teātra nama “Jūras vārti” izstāžu telpās skatāmas Arņa Martinelli gleznas izstādē “Baletomānija” un aktiera Viļa Daudziņa zīmējumi izstādē “Teātris bildēs”.

Biļetes uz pasākumiem iespējams iegādāties teātra nama “Jūras vārti”, un koncertzāles “Latvija” kasēs, kā arī citās “Biļešu paradīzes”  tirdzniecības vietās un internetā www.bilesuparadize.lv.

Ar pilnu pasākumu plānu var iepazīties mājas lapās jurasvarti.lv un koncertzalelatvija.lv.

Turpinot 15 gadu jubilejai veltīto izstāžu sēriju, teātra nams “Jūras vārti” no 16. marta aicina uz divām izstādēm – aktiera Viļa Daudziņa zīmējumu izstādi “Teātris bildēs” un multimākslinieka Arņa Martinelli ekspozīciju “Baletomānija”.

Teātra nama izstāžu galerijā apskatāmi pazīstamā aktiera Viļa Daudziņa zīmējumi. Izstāde “Teātris bildēs” ir draudzīgu šaržu kaleidoskops par teātra kolēģu emocijām darbavietā un ārpus tās. Zīmējumi ir fiksēti pirms pārcelšanās uz atjaunoto vēsturisko Jaunā Rīgas teātra ēku. Publiskai apskatei tie reproducēti pirmoreiz.

Kopš 1997. gada Daudziņš strādā Jaunajā Rīgas teātrī, iepriekš darbojies Daugavpils un Dailes teātros. Absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metālapstrādes nodaļu, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti un Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas maģistrantūru. 2006. gadā saņēmis Harija Liepiņa balvu, “Spēlmaņu naktī” ieguvis vairākus apbalvojumus kā Gada aktieris (2009, 2018) un Gada scenogrāfs (2001). 2018. gadā saņēmis Lielā Kristapa balvu nominācijā “Labākais aktieris”. 2011. gadā kļuvis par Triju zvaigžņu IV šķiras ordeņa virsnieku. Regulāri tiek aicināts piedalīties latviešu spēlfilmās.

Pagājušajā gadā izdota Daudziņa ilustrētā grāmata “Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”, darbi tika eksponēti Rakstniecības un mūzikas muzejā Rīgā, bet zīmējumu autors saņēma “Kilograms kultūras 2023” balvu nominācijā “Gada pārsteigums”. Grāmata un balva būs apskatāmas ekspozīcijā.

Savukārt Arnis Martinelli personālizstādē “Baletomānija” teātra nama “Jūras vārti” Lielās izstāžu zāles sienas iedzīvina ar lielformāta figurālās kompozīcijām. Kustības piefiksētas gan sākuma, gan beigu stadijā, bet poētiskais zemteksts šeit ir grieķu mitoloģija un atsevišķi literārie varoņi, kas attēloti caur laikmetīgā baleta prizmu. Tēlu iedvesmotāju lomā – Hamburgas baleta vadošie solisti Anna Laudere, Edvins Revazovs un citi. Autora interpretācijas jauktā tehnikā (ogle un akrils) ir radītas tieši šai izstādei.

Multimākslinieks Arnis Martinelli ieguvis Mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, kopš 1998. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.

Sarīkojis vairākas personālizstādes (iepriekšējā – 2023. gadā – izstāde “Ariadne” Kuldīgas Mākslinieku rezidences galerijā), piedalījies vairākos desmitos izstāžu un starptautiskās biennālēs, ieguvis atzinības Latvijā un ārzemēs, darbi ir reproducēti katalogos. 1999. gadā ieguvis a/s “Diena” stipendiju preses dizaina konkursā, vairākas atzinības žurnālu dizaina jomā, 2000. gadā saņēmis Šamaljēras (Francija) Laikmetīgās mākslas asociācijas godarakstu, 2001. gadā – “Unibankas” prēmiju sadarbībā ar galeriju “Bastejs”. Viņa darbi atrodami Lučāno Benetona kolekcijā (Itālija), Kremonas Muzeja Starptautiskā grafikas kolekcijā (Itālija), Šamaljeras Laikmetīgās mākslas asociācijas kolekcijā (Francija), Matti Miliusa kolekcijā (Igaunija), Pedvāles Brīvdabas muzeja kolekcijā un privātās kolekcijās ārpus Latvijas.

Martinelli aktīvi darbojas stājmākslas, grafiskā dizaina, reklāmas, preses dizaina un skaņu kompozīciju jomās, ierakstījis vairākus autormūzikas albumus, strādājis par vizuālās mākslas pasniedzēju dažādās mākslas skolās Rīgā.

Abas izstādes organizē SIA “Kurzemes filharmonija”, finansē Ventspils valstspilsētas pašvaldība un Valsts kultūrkapitāla fonds. Tās būs apskatāmas līdz 17. maijam. Izstāžu atklāšana notiks 22. martā plkst. 16.00.

Teātra nams “Jūras vārti” vērienīgi svinēs 15. jubileju

Trešdien, 15. maijā, plkst. 19.00 vērienīgi tiks svinēta teātra nama “Jūras vārti” 15 gadu jubileja, īpašā koncertprogrammā parādot to daudzveidīgo un iemīļoto mākslinieku dažādību, kuri šo gadu laikā kāpuši uz šīs skatuves.

Koncertā piedalīsies daudzi populāri mūziķi un dziedošie aktieri no visiem Latvijas teātriem. Jubilejas koncertā uzstāsies Intars Busulis, Dita Lūriņa, Raimonds Celms, Marija Naumova, Ivo Fomins, Normunds Rutulis, grupa “Citi zēni”, Veronika Plotņikova, Ilona Bagele, Artis Robežnieks, Karīna Tatarinova, Edgars Pujāts, Kristīne Kārkle-Kalniņa, Marts Kristiāns Kalniņš, Ieva Puķe, Elīna Vāne, Ģirts Rāviņš, Baiba Vanaga, Mārtiņš Kanters un citi.

“Jūras vārtu” jubilejas lielkoncertu veidos producents Aigars Dinsbergs un režisors Valdis Pavlovskis, kuri neslēpj, ka šajā darbā nav trūcis izaicinājumu: “Ja sveikt jubilāru uzaicinātu visus māksliniekus, kuri  viesojušies uz šīs viesmīlīgās skatuves, jubileja ievilktos vairāku dienu garumā – tik daudz dažādu žanru kolektīvu un mākslinieku Jūras Vārtos  saņēmuši ventspilnieku aplausus un ovācijas! Kā to visu apvienot vienā veselumā? Kā šiem dažādajiem mākslas žanriem atrast vienu kopsaucēju? Kā to padarīt interesantu, dinamisku, bet ne nogurdinošu? Vēlamies  šo jubilejas koncertu padarīt gana inovatīvu, palūkoties uz aizvadītajiem 15 ar vieglu humora devu, ar sirsnīgu sentimenta nokrāsu un svinīguma gaisotnes caurvītu. “

“Jūras vārtu” 15. dzimšanas dienas lielkoncertā tiks ņemts talkā pat īpašs mākslīgā intelekta rīks – “Jubilejas Kalendārs”. Tas mainīs vizuālos tēlus un runās dažādu populāru aktieru un dziedātāju balsīs, palīdzot mūziķim Mārtiņam Kanteram vadīt šo koncertu. Atraktīvā veidā tas ļaus atskatīties uz teātra nama vēstures spilgtākajiem mirkļiem, kas mīsies  ar efektīgiem populāru mākslinieku  priekšnesumiem uz skatuves un iepriekš iefilmētiem, īsiem sveicieniem, kas sūtīti  no visneiedomājamākajām vietām Latvijā, Eiropā, pasaulē un visā visumā.

Tādējādi  tie  mākslinieki, kuri nevarēs ierasties uz šo koncertu saspringtā teātra vai koncertu grafika dēļ, būs virtuāli  klātesoši un iepriecinās skatītājus. Tas ļaus izveidot gan bagātīgu koncertprogrammu ar visiem labi zināmām un līdzi dziedamām dziesmām, gan parādīt iemīļoto mākslinieku dažādību, kuri uzstājušies Jūras Vārtos šo 15 gadu laikā. Jūras Vārtu jubilejas kulminācijā iecerēta “virtuālā kora” apsveikuma dziesma un virtuālā uguņošana.

Jubilejas lielkoncertu organizē SIA “Kurzemes filharmonija” ar Ventspils valstspilsētas pašvaldības finansiālu atbalstu.

Biļetes iegādājamas teātra nama “Jūras vārti” un koncertzālēs “Latvija” kasēs, kā arī visās “Biļešu paradīzes” tirdzniecības vietās.

Būsim kopā, svinēsim kopā un priecāsimies kopā!

Pārdomas par cilvēkiem, kultūru, rīcību un sekām

Mēs visi esam ļoti dažādi – ar dažādām interesēm, pārliecību, uzvedību, vēlmēm un varēšanu –, kas ikdienu it kā padara tikai interesantāku. Tomēr dzīvē ir arī tādas situācijas, kurās visiem būtu jārīkojas puslīdz vienādi, jāievēro vieni un tie paši noteikumi un uzvedības normas.

Viena no tādām situācijām ir teātra izrādes vai līdzīga publiska pasākuma apmeklējums, kas no klātesošajiem prasa gan citu apmeklētāju, gan uz skatuves esošo cienīšanu. Vienkāršāk sakot, tādu uzvedību, kas netraucē sekot līdzi tam, kas notiek uz skatuves, un netraucē arī māksliniekiem darīt viņu darbu, kas bieži vien prasa maksimālu iejušanos tēlā un attēlotājā situācijā. Diemžēl nesenie notikumi teātra namā Jūras vārti izrādes Cilvēkam vajag suni laikā liek saprast, ka daudziem jauniešiem tas nav skaidrs un viņi neizjūt ne mazāko nepieciešamību uzvesties tā, lai netraucētu citiem un ievērotu kaut minimālas pieklājības normas. Jo kāpēc tas vispār būtu vajadzīgs? Mēģināsim paskaidrot.

Iedomājieties situāciju. Kādam skolēnam – pieņemsim, vienkārši A – klases priekšā jāprezentē savs projekts. A ir ļoti nopietni gatavojies, izdomājis, ko un kā runās, ko un kā rādīs. Centies visu saplānot tā, lai būtu tiešām interesanti un labi uztverami. Taču, tikko A ir sācis runāt, klasē sākas milzu kņada. Klasesbiedri sarunājas, iet prom un nāk atpakaļ, pārvietojas pa klasi, ēd, čaukstina papīrus, skatās telefonos, pat īsti necenšoties noslēgt to skaņu. Skolotāja ik pa laikam mēģina klasi apsaukt, lūdz būt klusākiem, nestaigāt apkārt un vispār klausīties, kas viņiem tiek stāstīts, bet tas situāciju padara tikai sliktāku. Nu jau trokšņo visi, un visā šajā jūklī A mēģina pēc iespējas labāk pasniegt to, ko pirms tam tik labi bija sagatavojis, bet nu jau vairs īsti nesaprot, vai kaut kas nav izlaists. To, protams, nesaprot arī skolotāja, kura, cīnoties ar troksni un vienaldzību, daudz ko palaidusi garām. Klasei par to gan ir vienalga, taču tā tas parasti ir līdz brīdim, kad kāds no runātājiem, staigātājiem, trokšņotājiem pats nonāk A vietā. Diezgan droši ir tas, ka viņam šāda attieksme pret sevi nemaz nepatiks. Nav izslēgts, ka arī viņš ir gatavojies pēc labākās sirdsapziņas, bet tikai retais to var tiešām novērtēt, jo kurš tad klausās, skatās un iedziļinās. Šajā brīdī parasti tā kā būtu jāseko pārdomām par to, vai viņš šādu attieksmi ir pelnījis un vai arī pašam pirms tam bija jābūt tik skaļam un nepieklājīgam? Vislabāk būtu, ja tūlīt arī sekotu secinājums, ka vajadzēja taču uzvesties labāk, netraucēt to citu runātāju, tomēr visbiežāk tas drīz vien aizmirstas. Līdz nākamajai reizei. Jo biežāk tādas reizes gadās, jo spēcīgāks ir efekts. Tā tam vismaz vajadzētu būt.

Protams, viss būtu vienkāršāk, ja jau no pirmajām reizēm, kad bērnam jādodas sabiedrībā, viņam mācītu cieņu pret citiem, jo šis ir tieši cieņas jautājums. Taču, ja ikdienā nesanāk saskarties ar cieņu pret sevi, ir sarežģīti saprast, ka tā jāizrāda citiem. Un galu galā izrādās, ka visspēcīgākais audzinošais efekts ir tieši paša rūgtajai pieredzei. Tikai tad vienmēr ir jautājums, cik daudz laika tas prasa un kas tajā brīdī jau sastrādāts…

Jaunībai ir tieksme jautrības vārdā darīt dažādas lietas, ko vēlāk briedums novērtē kā lielas muļķības, ne vienmēr atstājot spēkā apzīmējumu jautri. Bet, kas padarīts – padarīts. Tas toreiz biji tieši tu, kam likās ļoti jautri tumsas aizsegā spļaut no skatītāju balkona uz zemāk sēdošajiem, apmētāt viņus, skaļi sarunāties un staigāt iekšā ārā izrādes laikā, atstāt aiz sevis atkritumu kaudzi zālē, tualetē un visur, kur biji iegājis. Taču tas bija toreiz, bet tagad ir tagad. Tagad tev varbūt ir citi draugi un tu viņiem smiedamies stāsti, kā toreiz tajā teātrī, kur cilvēki tēloja suņus (vai jebkurā citā publiskā vietā), gāja, ko sadarīji. It kā jau tu ar to nelepojies, tomēr smejies, bet piepeši izrādās, ka jauno draugu kompānijā ir cilvēks, kuram trāpīja tavs spļāviens. Un varbūt tev tas cilvēks pat īpaši patīk, varbūt pat tieši viņa dēļ esi šajā kompānijā, bet te piepeši tāda atzīšanās… Var arī sanākt, ka ar laiku nonāc pretējā pusē – starp aktieriem, kas toreiz bija Ventspilī vai vienkārši zina par šiem notikumiem. Viņi tos pārrunā, šausminoties un neslēpjot šoku, ka kaut kas tāds vispār var notikt, un piepeši attopas: «Klau, tu taču esi no Ventspils? Vai toreiz tu nebiji zālē?» Un tev ļoti gribas pateikt, ka nebiji vai ka biji un izjuti tādu pašu šoku kā aktieri, kuriem bija ar šo ārprātu jāsadzīvo, bet nevari. Labākajā gadījumā jautātāji padomās, ka nesaproti, par kuru notikumu īsti ir runa, bet, ticamākais, nojautīs, ka biji un ka darīji.

Vienkāršākais, kā izvairīties no nepatīkamām situācijām nākotnē, ir nedarīt lielas muļķības tagadnē, bet to vienmēr ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Gadās jau… Tomēr tam nevajadzētu attiekties uz vietām, kur ir spēkā noteiktas uzvedības normas un likumi. Neskrien pāri ielai, kad deg sarkanais, nestaigā pa sliedēm, nelec no deviņstāvu mājas jumta, nerunā, kad runā citi, nestaigā, kad runā citi, nemēslo, bet, ja samēsloji, savāc, kad ienāc ciemos, sasveicinies, un nedari citam to, ko negribētu pats izjust uz savas ādas. Tas taču nevarētu būt sarežģītāk kā, piemēram, no rīta apģērbties, vai ne? Ir tikai jāgrib.

Saruna ar Renāru Lāci: Kā mūzika un saksofons kalnu slēpes pieveica

Ventspils Bigbenda vadītājam RENĀRAM LĀCIM bērnībā lielāko daļu laika aizņēma saksofona spēlēšana un kalnu slēpes, bet spēcīgāka aizraušanās tomēr izrādījās mūzika. Savos rados viņš kļuva par pirmo profesionālo mūziķi, bet paša ģimenē muzicē visi, izņemot suņu meiteni Neru un kaķu dāmu Fifu.

Kurš gan nav redzējis Renāru Lāci ar saksofonu, ar audzēkņiem vai bigbendu, bet ko Renārs Lācis dara bez tā un vai bija tāds variants nemaz nekļūt par mūziķi?
– Īsti laikam nē, jo es jau ļoti agri sapratu, ko gribu un no kādiem gadiem desmit uz to arī gāju. Nebija tā, ka vēlējos kļūt par lidotāju, bet kļuvu par saksofonistu. Padomju laikā pilsētās centrālā vieta bija ēka, kurā bija universālveikals, ēdnīca un restorāns, un tāda bija arī Tukumā, kur es dzīvoju bērnībā. Mana mamma strādāja tāda restorānā, bet tajā bija labi mūziķi, kurus jau no bērnības varēju klausīties. Tas viss tiešām bija ļoti nopietni, jo viņiem bija skates, bija tarifikācija un pēc tā arī maksāja algu. Tiešām varēju dzirdēt labus mūziķus un mūziku.

Esi pirmais mūziķis ģimenē?
– Jā, biju vienīgais bērns un arī pirmais ģimenē aizsāku šo mūziķa ceļu. Tētis bija spēlējis tubu lauku orķestrī, bet tas nebija tik nopietni. Mājās pamēģināt to gan nesanāca, jo tad jau viņš vairs nespēlēja. Sākumā mūzikas skola man nemaz nepatika, bet, kad tiku pie saksofona, viss aizgāja. Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Mana drauga Ginta Pabērza, ar kuru kopā ilgus gadus nospēlējām Rīgas Saksofonu kvartetā, tētis spēlēja tajā restorānā saksofonu un klavieres, un noteikti bija viens no maniem bērnības iedvesmas avotiem.

Un tā visu tavu dzīvi pārņēma saksofons un mūzika, un nekam citam laika vairs neatlika?
– Vēl viena lieta, kas man interesēja no ļoti maza vecuma, bija slēpošana. Pie mājām bija tāds mazs kalniņš, un pa to es braucu jau, šķiet, tūlīt pēc piedzimšanas. Tukumā ir arī Milzkalne, kur veči no Lauktehnikas bija sataisījuši super trasi. Kaut kad ar koka slēpēm aizbraucu, un mute palika vaļā, bet arī ļoti iepatikās. Tas gan bija dārgs hobijs, bet man tētis pietiekoši labi pelnīja un nopirka visu ekipējumu. Tie veči kalnā pateica, ka man ir talants, tad ar to arī nodarbojos. Katru sestdienu, svētdienu braucu, bet trešdienās pēc orķestra, kas beidzās četros, ar koka slēpēm piecus kilometrus maucu uz Milzkalni, noliku tās, paņēmu kalnu slēpes un maucu pa kalnu. Vakaros varēja līdz kādiem desmitiem, vienpadsmitiem braukt, jo trase bija arī apgaismota. Pēc tam, protams, bija baigais besis, bet mājās vēl arī uzspēlēju saksīti.

Tad tāpēc tu labi jūties Ventspilī, jo te ir arī kalns?
– Sniega pie mums ir pamaz, bet kalnā bijis esmu. Tā man savulaik tiešam bija liela aizraušanās, piedalījos arī sacensībās, bet vasarā strādāju kalnā, lai nopelnītu iespēju ziemā izmantot pacēlāju. Bija pamatīgi jāstrādā, dienā kādas stundas astoņas, bet nevienam par to iebildumu nebija – nav nostrādāto stundu, nebūs pacēlāja. Tagad vispār jauniešiem ir daudz visādu pretenziju. Man, piemēram, otro riteni bija jānopelna pašam. Pirmo man nopirka tētis, bet manas vainas dēļ to nospēra un tūlīt pat vietā jaunu viņš nepirka. To es salasīju pa alus pudelēm, kas tajā laikā maksāja 20 kapeikas gabalā. Tā bija baigā nauda, bet labs ritenis tomēr maksāja 80 – 100 rubļus. Tajos laikos vesels stāsts bija par instrumenta aksesuāriem, jo neko jau nevarēja dabūt. Lai varētu nopirkt tādu ebonīta iemuti, bija jānodod 20 kubikmetri papīrmalkas. Bet trakākais jau, ka te nekas īsti nebija dabūjams, cerēt varēja tikai uz radiem ārzemēs, kam tādi bija. Kad jau radās iespējas ar orķestri aizbraukt uz ārzemēm, varēji pats mēģināt kaut ko nopirkt, bet tās naudas jau bija, cik bija. Viena kastīte mēlīšu, kas pietika diviem, trim mēnešiem, izmaksāja tik, cik varēji nopelnīt mēnesī. Starp citu, 18 gadu vecumā pirmo reizi ar draugiem aizbraucām ārzemēs spēlēt ielās. Sākām ar Vāciju, pēc tam Skandināvija. Tā bija baigā pieredze un tiem laikiem arī baigā nauda. Ieradāmies Štutgartē un jau pēc divām dienām varējām nopirkt pirmo mašīnu, ar kuru braucām tālāk. Arī muzikālajā ziņā tā bija baigā pieredze, kas ļāva saprast, ko spēlēt un kā spēlēt. Slikts ir tas muzikants, kurš bērēs spēlē džezu, bet džeza klubā – kā bērēs. Praktizēšanās ziņā tas arī bija ļoti labi, jo spēlējām kādas sešas stundas dienā. Tie bija skaisti laiki, un vēl skaisti laiki bija, kad devos mācīties uz Mediņiem un gadus sešus nodzīvoju kojās. Tās bija baigi foršas kojas, jo tajās dzīvoja visi, kas saistīti ar mākslu. Kolosāla dzīve, labi draugi un smukākās meitenes!

Ar ģimeni arī mēdzat paceļot. Vai tādās reizēs esi arī devies uz kādiem Eiropas kalniem paslēpot?
– Nē, tas nav izdevies, bet vajadzētu gan izdarīt. Ik pa laikam izdodas kaut kur aizbraukt, bet šo braucienu galvenais organizators ir sieva Maija. Man savulaik ļoti daudz sanāca pabraukāt ar Rīgas Saksofona kvartetu, pat grūti nosaukt vietu, kur es neesmu bijis. Tad tagad gandrīz vai cenšamies izbraukt to pašu maršrutu, jo es jau zinu, kur ir skaisti, kur ir kaut kas jēdzīgs.

Vēl viens ģimenes loceklis ir suns?
– Jā, tā ir liela auguma suņu meitene Nera. Es vienmēr esmu gribējis vilku un, kad radās tāda iespēja telpu ziņā, to arī iegādājos. Dresēt uz suņu skolu nevedu, bet var teikt, ka izaudzināju sev. Visus svarīgākos vārdus viņa saprot. Vienmēr sagaida un priecājas kā neviens no ļaudīm.

Notis arī lasa?
­– Nē, un laikam jau mūzika viņai ne īsti patīk, lai gan vienu reizi viņa uz mani ar tādu lielu apbrīnu skatījās. Es pat nezinu, kas viņai bija uznācis. Viņa tiešam ieņem lielu vietu manā dzīvē. Protams, kad biju maziņš, nesu mājās visu, ko atradu – kaķus, krupjus, varbūt pat sliekas –, bet tāda suņa nebija bijis. Tagad ir, un tas ir forši. Ventspilī šajā ziņā ir ļoti labi, jo ir daudz vietas, kur staigāt. Visvairāk laika ar viņu arī pavadu es, bet Maija sagribēja kaķi, un paņēmām arī to. Nera mums ir ar visiem ciltsrakstiem, bet kaķi gan izlēmām bezšķirnes. Tā esot pareizāk darīt. Viņa – Fifa – ir skaista, gudra, saprot visu, bet nepakļaujas. Pieder pie tiem kaķiem, kuri, prasoties ārā, sākotnēji atkāpjas no durvīm. Tas nozīmējot to, ka vēlas, lai māju vispirms atstāj tu.

Mūziku izvēlējušies arī tavi bērni. Tas ir vecāku pirksts?
– Viņi daudz ko pamēģināja, gāja uz sportu, uz zīmēšanu. Tas jau ir labi, lai varētu saprast, kas tiešām padodas un patīk. Vienā brīdī viņi tā konkrēti pievērsās mūzikai, bet es to nekā īpaši neesmu ietekmējis. Viņi diezgan agri sāka spēlēt dažādos kolektīvos, kas jau arī radīja to piederības sajūtu un ļāva saprast, ko tu jau vari izdarīt. Man jau šķiet, ka mēs to savu nākamo profesiju arī izvēlamies, jūtot, ka šajā sfērā varam kaut ko paveikt.

Interviju sagatavoja: Pēteris Neimanis
SIA “Kurzemes filharmonija”
Sabiedrisko attiecību speciālists

Piedāvājam iespēju virtuāli izšķirstīt “Kurzemes filharmonijas” katalogu par aktualitātēm 2024. gada pirmajā pusē.

Spied ŠEIT un iepazīsties ar “Kurzemes filharmonijas” repertuāru šī gada pirmā pusē, kad teātra nams “Jūras vārti” atzīmē piecpadsmit gadu jubileju, bet koncertzāle “Latvija” – piecu!

Saruna ar Aigaru Meri: Sapnis uzspēlēt kopā ar dēliem. Futbolu

Jauktā kora “Ventspils” un Ventspils Kamerorķestra diriģenta AIGARAM MERI ikdiena paiet starp Rīgu, Jelgavu un Ventspils, bet šajā skrējienā laika atliek arī kādam ļoti svarīgam vaļaspriekam – futbolam.

Tas, kā cilvēki nonāk līdz savai mūža profesijai, var būt ļoti atšķirīgi. Kā tas bija Aigaram Meri un vai pastāvēja arī citas iespējas bez mūzikas?
– Tādas iespējas, ka nekļūšu par mūziķi, īsti nemaz nebija. Neviens nekādu lielu izvēli man nepiedāvāja – bija Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola, zēnu koris. Man neviens nejautāja, vai varbūt gribu iet sporta skolā vai mācīties valodas. Vecāki aizveda uz mūzikas skolu un tas arī iezīmēja tālāko virzienu. Kā jau droši vien daudziem, dalība korī noteica to, ka izvēlējos diriģenta profesiju.

Tomēr neskatoties uz šo skaidro virzienu, stabilu vietu blakus mūzikai ieguva arī futbols?
– Futbols ir tāda mīlestība jau no agras bērnības. No vecāku mājām, no Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas iekšpagalma. Visur, kur esmu dzīvojis, mācījies, esmu centies ne tikai spēlēt futbolu, bet arī uzturēt tādu kā futbola kultu. Vienmēr svarīgi bijis ne tikai pašam spēlēt, bet arī viss pārējais process – dalība turnīros, naudas meklēšana formām vai zāles īrei, sastāva vākšana.

Mūzika un futbols vienmēr bija paralēlas nodarbes, vai kādā brīdī arī sāka konkurēt?
– Nē, tās nekad nav konkurējušas. Piemēram, manā pirmajā futbola komandā spēlēja pianists Mārtiņš Zilberts, komponists Jānis Petraškēvics, komponists Gustavs Fridrihsons, klarnetists Mārtiņš Circenis un citi šobrīd zināmi mūziķi. Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola agrāk bija ļoti sportiska skola. Tikko kā nokusa sniegs vai rudenī, kamēr sniega vēl nebija, iekšpagalmā vienmēr tika sportots. Pretī atradās Rīgas Aviācijas universitātes kojas, un tikko mēs puišeļi izskrējām ārā, arī šie studenti mums pievienojās. Tā mēs tur spēlējām, arī vasarās. Teicām vecākiem, ka ejam uz skolu spēlēt klavieres, vijoli vai ko nu kurš, bet patiesībā spēlējām futbolu. Protams, spēlējām arī instrumentus, bet futbolam atlika daudz laika, un arī tā diena, kurā bija tikai futbols, bija izdevusies. Spēlējam uz asfaltēta laukuma, ar drāšu žogu apkārt. Mums iedeva vienu bumbu, kas bija mazāka un nemaz īsti nebija domāt futbolam, bet mēs spēlējām un pa īstam. Tieši tā šobrīd patiesībā pietrūkst. Bērni iet futbola skolās, nopietni trenējas, brauc uz starptautiskiem turnīriem, bet pietrūkst tā sētas futbola, pietrūks tādas futbola mīlestības. Mans solabiedrs bija Jānis Petraškevičs, un mēs skolas solu bijām norakstījuši ar dažādu slavenu klubu nosaukumiem un spēlētāju vārdiem. Protams, ka mums par to bija diezgan lielas ziepes, bet mēs bijām lepni par savu solu. Tajā pašā laikā mēs sapratām, ka mūzika ir mūsu pamatvirziens, bet vismaz manai paaudzei sports bija godā. Es arī nāku no sportiskas ģimenes, jo mans tēvs bija profesionāls sportists. Viņš gan nebija futbolists, bet gan akrobāts un tika tālu, jo bija labi zināms visā savienībā.

Ja tomēr būtu piedāvāts un arī pieņemts tas sporta virziens, kas drīzāk tajā varētu būt – spēlētājs vai treneris?
– Trenerim un diriģentam jau ir ļoti daudz kopīgā. Esmu daudz lasījis dažādu slavenu treneru – ne tikai futbola – biogrāfijas un intervijas, kā veidojies viņu ceļš, kādu attiecību modeli ar spēlētājiem viņi izvēlas un kā viņiem pašiem veicies sportiskās karjeras laikā. Kopīgā tiešam ir ļoti daudz. Izstāstīšu vienu gadījumu no 2004. gada, kad sieviešu koris Dzintars aizbrauca uz Portugāli, kur tieši tajā laikā bija arī Latvijas futbola izlase, kas spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā. Šo gadījumu man izstāstīja Mārtiņš Zilberts, kurš tad bija Dzintara koncertmeistars. Korim bija sava tūre, bet tās laikā bija arī sarīkots tāds improvizēts koncerts futbola izlasei. Atnāk futbolisti treniņtērpos, sasēžas un tad nāk koris Dzintars Airas Birziņas vadībā un izpilda dažādas dziesmas no Eiropas kormūzikas. Spēlētāji ne tikai klausās, bet arī apspriež, kuras no dziedātāju rindām ir skaistākās meitenes. Mārtiņš tieši atradās netālu no Mariana Pahara, kuram komandas biedri arī mēģināja atrast līgavu. Kad koncerts beidzās, izlases treneris Aleksandrs Starkovs piegāja pie diriģentes, pateicās par priekšnesumu un atzinās, ka apbrīno, kā viņa tiek galā ar tik lielu sieviešu kolektīvu – Dzintarā tolaik bija ap 50 dāmām –, ja viņam reizēm neizdodas tikt galā ar 22 večiem. Tas arī parāda, ka treneriem un diriģentiem netrūkst kopīgā un ka šīs jomas patiesībā ir ļoti cieši saistītas.

Futbolā trenējas abi dēli, sanāk uzspēlēt arī ar viņiem?
– Man ir tāds sapnis, kādā amatieru turnīrā uzspēlēt kopā ar abiem dēliem. Ar lielo puiku jau darbojamies kopā regulāri, bet es apzināti neņemu viņu līdzi uz tām telpu futbola līgām, kurās spēlēju pats. Viņš tomēr spēlē lielo futbolu, trenējās pietiekoši labā līmenī un es sev nepiedotu, ja viņš iegūtu kaut kādu traumu, spēlējot ar mani kaut kādā turnīrā. Šobrīd gan viņiem ir pauze un dota zaļā gaisma arī telpu futbolam, tā kā viņš regulāri ir mans sparingpartneris. Mazais puika arī piedalās. Viņam tā svara kategorija vēl īsti neatļauj, bet nekas – nāk un cenšas kaut ko parādīt pret lielajiem.

Tad neskatoties uz to, ka jāskraida starp trim pilsētām, laiks futbolam vienmēr atrodas?
– Varu pastāstīt savus vienas nedēļas dienas plānus. 8 no rīta Jelgavā mēģinājums, tad jābrauc atpakaļ uz Rīgu, kur 11 mēģinājums Operā. Divos dienā Jelgavā ir mēģinājumus ar kori un orķestri, septiņos vakarā Operā jādiriģē izrāde, kas ir stundu garš viencēliens, bet 20.30 man ir treniņš Olimpiskajā centrā. Mēģinājumos brīžiem mēdz iet labāk, brīžiem sliktāk, bet tu vienmēr zini, ka dienas beigās būs tas treniņš, kur varēs no sirds izlādēties. Nav jau arī īsti variantu, jo turpinās turnīrs, kurā spēlēju un, lai arī tās ir amatieru komandas, tur piedalās spēlētāji ar lielu augsta līmeņu maču pieredzi. Ja gribi kaut ko parādīt un arī izvairīties no traumām, ir reāli jātrenējas un jātur sevi formā. Tas palīdz arī tiešo darba pienākumu pildīšanā, palīdz izturēt to slodzi. Ja nav futbola, tad ir trenažieru zāle, slēpošana, skriešana. Man tas ir pieradums, gandrīz vai kā rituāls, bez kura es vairs nevaru iztikt.

Interviju sagatavoja: Pēteris Neimanis
SIA “Kurzemes filharmonija”
Sabiedrisko attiecību speciālists

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai saskaņā ar mūsu Sīkdatņu politiku
Piekrītu
Situs sbobet resmi terpercaya. Daftar situs slot online gacor resmi terbaik. Agen situs judi bola resmi terpercaya. Situs idn poker online resmi. Agen situs idn poker online resmi terpercaya. Situs idn poker terpercaya.

situs idn poker terbesar di Indonesia.

List website idn poker terbaik.

Kunjungi situs mpo slot online terpercaya

Kunjungi Situs slot mpo online terbaik Indonesia.

Situs agen slot terpercaya dan resmi

slot hoki gacor