Dinas Ābeles personālizstāde
“Ainava manī pašā”
Ainava manī pašā, kur klajumi mijas ar brikšņiem un kādu stādītu dārzu. Tur ir gan prieks un klusums, gan miers un nemiers, gan bailes un vilinājumi, gan uzvaras un sakāves, gan cerības un skumjas, gan bedres un pauguri, daudz jautājumu un dažas atbildes. Tur ir dažādas robežas, kuras tiek pārkāptas un reizēm nosargātas. Tur ir vietas, kurās negribas atgriezties un vietas pēc kurām ilgoties. Tur ir kaut kas ļoti saudzējams un kaut kas iznīdējams.
Nekas nav nejauši vai bez nozīmes. Visam ir sava vieta atspiedumu kartē, kura veido mūs pašus, katru tik neatkārtojamu.
Katrā no mums dzīvo kaut kas neizteikts.
Dvēsele sauc pēc Dieva, sirds pēc mīlestības, miesa pēc siltuma. Reizēm kliedzam aizmiegot, reizēm pamostoties, turpat. Reizēm gribas kliegt jūras krastā, kalna galā, klajumā, rītausmā, lietū, vējā… Reizēm pilnā trolejbusā, bet bez skaņas.
Mazais sauc pēc lielā, sausums pēc valgmes, karstums pēc ēnas, svešais pēc pieņemšanas, tālums pēc mājām, vientulība pēc klātbūtnes, vājais pēc palīdzības, tukšums pēc gaismas utt.
Sauciens nemitīgi mūsos atjaunojas. Reizēm mūs pārsteidz.
Skaisti ir saucieni pilni mīlestības, pateicības un prieka!
Pēdējā laikā tapušās gleznas, veidotas stilizēti vienkāršas, simboliski abstraktas, izmantojot dažādu faktūru valodu, runā par procesiem mūsos pašos, mūsu uztverē un atmiņā.
