Ģimenes kopizstādes “KOPĀ/tālāk” atklāšana

“KOPĀ/tālāk” ir četru dažādu, tomēr nesaraujami saistītu autoru kopizstāde, kas parādīs atšķirīgu mākslas jomu (tēlniecība, tekstilmāksla, grafika, 3D māksla) – mediju izmantojumu šodienas kontekstā, jo mēs dzīvojam laikā, kad satiekas pagātnes un nākotnes mākslas pasaules. Tomēr saknes ir vienas un stipras. Izstādē būs skatāmi koktēlnieces Vinetas Kurzemnieces (1952) skulptūras un viņas meitu Agneses Kurzemnieces (1973) (grafika) un Andras Kurzemnieces (1976) (tekstilmāksla) un dēla Gata Kurzemnieka (1985) videoinstalācijas.
Vineta Kurzemniece tēlniecību apguva Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) laikā no 1971 – 1977. gadam, mācoties pie tādiem tēlniecības meistariem kā Igors Vasiļjevs, Valdis Albergs un Alberts Terpilovskis (viņš arī diplomdarba vadītājs). Lai gan sākumā izvēlējusies strādāt granītā, vēlāk pievērsusies koktēlniecībai, kas interesējusi jau iepriekš. Kopš 1977. gada regulāri piedalās gan vietējas nozīmes, gan starptautiskās izstādēs, bet 1982. gadā kļuva par Mākslinieku savienības biedri un ir Latvijas Tēlniecības centra (dib. 1993. gadā) valdes locekle.

Vinetas Kurzemnieces darbus caurstrāvo miers, harmonija un mīlestība, jo, pēc autores teiktā, viņa cenšas distancēties no ļaunā un nepatīkamā un savos darbos to neielaiž, jo tas mūsu ikdienas dzīvēs sastopams pārpārēm. Centrālais darbu motīvs ir alegorisks cilvēka tēls – visbiežāk sievietes noapaļotās ķermeņa formas. Bieži sastopamas divu, retāk – trīs figūru kompozīcijas, kurās tēli harmoniski savijušies – kājas, rokas, ķermeņu aprises, sakļāvušās apskāvienos vai dejas solī, kļūstot par vienotu veselumu (“Tuvums” 2009; “Mūžīgā deja”, 2012; “Tango”, 2015). Māksliniece dažkārt mīlot jokoties, tīšām pievienojot kompozīcijām kādu lieku detaļu, piemēram, kāju, kas tikai ļoti vērīgam skatītājam ir pamanāma. Kokā veidotie tēli ir kā no sapņu valstības iznirušas būtnes ar neskaidriem seju vaibstiem ( “Kariatīde”, 1995; “Sapnis”, 2014; “Saules sveicēji”, 2012; “Pamošanās”, 2013), kas iedvesmojušas autori darbu tapšanai.

Liela loma mākslinieces dzīvē ir ģimenei – viņa ir piecu bērnu māte – tādēļ arī mātes un bērna tēma ir tikusi bieži vien apspēlēta darbos (“Rīts”, 1986; “Māte ar bērnu”, 2007; “Ģimene”, 2007; “Madonna”, 2010). Tāpat ir reliģisku motīvu iedvesmoti darbi (“Pieta”, 1994; “Lūgšana”, 2005; “Pravietis”, 1993), kas arī ir alegoriski tēli, nevis konkrētu bībelisku motīvu atveidi, jo māksliniecei drīzāk ir svarīgs tēlainais vēstījums par paļaušanos uz augstāku, dievišķo spēku klātbūtni kā tas ir, piemēram, darbā “Likteņlēmējas” (1997), norādot uz saikni ar latviešu tautas mitoloģiju – liktens lēmējām dievietēm – veiksmes, laika un dzīvības devējām Laimu, Kārtu un Dēklu.

Viena no Vinetas meitām – Andra Kurzeniece – pēc Jaņa Rozentāla vidusskolas absolvēšanas, izvēlējās iet nevis tradicionālo glezniecības ceļu, bet gan iestājās LMA Tekstilmākslas nodaļā, un rezultātā glezno ar audumu strādājot tekstilmozaīkas tehnikā. Kompozīcijas ir veidotas no dažāda materiāla audumu gabaliem, pērlēm un izšuvumiem, lai panāktu vēlamo rezultātu, māksliniece it kā lazējot, šuj vienu uz otra plānākus auduma gabalus. Savukārt, lai radītu faktūru un uzirdinātu virsmu, audums tiek burzīts un krokots (“Negaiss”, 2014) un izmantoti papildus materiāli (piemēram, bumbiņas) apjoma radīšanai (“Bēdas”, 2016). Darbiem raksturīga spilgtu, kontrastainu un dekoratīvu krāsu laukumu izmantošana, bet māksliniecei iemīļoti tēli ir cilvēki un suņi (“Kušs”, 2007; “Pilns mēness”, 2011; “Rudens”, 2015). Tēlaini izteiksmīgs ir darbs “Vientuļnieku arhipelāgs” (2010), kas aktualizē mūsdienu cilvēku vienu no lielākajām problēmām – vientulību, pat, ja apkārt ir daudz ļaužu, katrs sēž uz savas zelta drošības saliņas. Darbs tapa īpaši LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” veidotajai izstādei “Zelta darbi” (kuratore Elita Ansone). Māksliniece kopš 2000. gada ir tekstilmākslas asociācijas biedre.

Savukārt, otra meita – Agnese Kurzemniece – pēc “Rozentāļiem” izvēlējās LMA Grafikas nodaļu un diplomdarbu izstrādāja Gunāra Kroļļa oforta meistardarbnīcā. No 2012. gada ir biedrības “Grafikas Kamera” biedre.

Oforta tehnika ir viena no senākajām un ietver vairākus tehniskos paņēmienus, kurus vieno skābes izmantošana procesa laikā, kas ir sarežģīti un laikietilpīgi. Iecerēto zīmējumu mākslinieks spoguļattēlā veic uz iepriekš sagatavotas un nogruntētas metāla plates, ko vēlāk kodina skābes vanniņā noteiktu laika sprīdi, lai iegūtu vēlamo toņu gradāciju un līniju spilgtumu. Neiedziļinoties katras oforta tehnikas specifikā, vienojošais aspekts ir skābe, kas ir toksiska un nepieciešami īpaši apstākļi, atbilstoši vēdināma darbnīca, lai mākslinieks procesa laikā nekaitētu savai veselībai. Risinājums ir ne-toksiskais (non-toxic) oforts un to Agnese 2012. gadā apguva meistarklasēs (Non-Toxic Intaglio Workshop) Spānijā pie Henrika Boega (Henrik Boegh), kurš ir viens no ne-toksiskā oforta celmlaužiem.

Agnese strādā ne tikai oforta, bet arī sietspiedes (“Pirtī”, 2016), litogrāfijas (“Rudens”, 2016), zīmējuma, kologrāfijas tehnikās, kā arī, gleznojot un eksperimentējot, meklē sev piemērotāko ceļu ideju īstenošanai. Cilvēku tēli, tāpat kā suņi, ir bieži izmantoti viņas darbos – tie var būt gan filigrāni izstrādāti zīmējumi, gan ekspresīvi un emocionāli līniju mudzekļi, kas tikai ieskicē formu aprises (“Zem spiediena”, 2014).

Jaunākos — 2016. gadā tapušos darbus autortehnikā uz finiera dēļiem, caurstrāvo reliģiska rakstura tēli un tēmas. Ļoti ietilpīgi un mediatīvi daudznozīmīgi ir darbu nosaukumi “Dvēseles forma”, “Noasa šķirsts”. Pēc ceļojuma pa Krieviju mākslinieci dziļi iespaidoja tur redzētais, īpaši Veļikijnovgorodā, kas senkrievu mākslas vēsturē kopš 16. gadsimta ir slavena ar Novgorodas ikonglezniecības skolu, kam raksturīgs brīvāks krāsu lietojums, īpaši sarkanās, zilās un zeltījumu. Māksliniece neseko tieši ikonogrāfijai, tāpat arī netiecas savus darbus radīt kā ikonas, bet gan drīzāk kā parafrāzes par ceļojuma laikā redzēto.

Ceturtais elements šajā “kopumā” ir Agneses un Andras brālis Gatis Kurzemnieks, kurš ir 3D un 2D mākslinieks. Ieguvis ne tikai LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas izglītību, bet gan vispirms Latvijas Universitātē Datorzinātņu maģistra grādu un visbeidzot papildinājies Lucernas augstskolā Šveicē (Hochschule Luzern), kur studējis 3D animāciju. Tagad Gatis lielākoties dzīvo ārpus Latvijas un strādā ar lielām, starptautiskām kompānijām (Microsoft, REI). Viņa lauciņš ir virtuālā realitāte un 3D animācija, kas lielākoties cilvēkiem liek tikai noelsties: “Vov… tas ir kā realitātē!…” Gata Kurzemnieka 3D animācijām raksturīga ne tikai pārliecinoša kvalitāte, bet neiztrūkstošs ir arī melnais humors.

Eva Rotčenkova, mākslas zinātniece.