Izstāde

RE-AKCIJA

JŪLIJS-AUGUSTS

Izstāde “RE-AKCIJA” apvieno māksliniekus, kuru kopīgais ceļš aizsācies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, veidojot vienotu, saskaņotu kopumu, kurā katra autora individuālais rokraksts saplūst kopējā vēstījumā. Izstādē piedalās Ēstere Zemīte, Gita Šmite, Ilze Makstniece, Ilze Egle, Rolands Gross, Juta Treija, Signe Vanadziņa, Mikus Čavarts, Agnese Kurzemniece, Viktorija Matisone, Agija Jansone, Dmitrijs Frolovs, Jana Mikosa un Vilnis Bulavs.

Mākslinieki izstādes ieceri un tās pamatdomu raksturo šādi: “Mūsu kopīgais ceļš sākās Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā pirms gandrīz 40 gadiem. Mēs esam paaudze, kas paspēja apgūt pamatīgu, klasisku mākslas skolu vēl padomju gados, taču patieso radošo brīvību ieguva brīdī, kad sabruka dzelzs priekškars. Tomēr šī izstāde nav dēļ nostalģiskas atmiņas par skolas laikiem, jo gremdēšanās pagātnē neko nekustina uz priekšu. Šie darbi ir mūsu reakcija — dzīva un aktuāla saruna par to, kas ar mums un pasauli notiek šodien.

Kāpēc mēs joprojām turamies kopā? Laikā, kad apkārt valda tehnoloģijas un algoritmi, mūsu gadu desmitiem ilgā draudzība ir kļuvusi par ko vairāk nekā tikai kopīgu vēsturi. Mēs esam kļuvuši par pašu izvēlētu ģimeni. Zinātnieki mēdz teikt, ka jebkura tīkla spēku nosaka nevis cilvēku skaits, bet gan tas, cik ciešas ir viņu savstarpējās saites. Tieši šī tuvība mums palīdz saglabāt līdzsvaru un radošo drosmi brīžos, kad pasaule piedzīvo krīzes, karus un tehnoloģiju apvērsumus.

Mazais vārdiņš “re” mūsu izstādes nosaukumā nav domāts kā atpakaļskats. Tas ir aicinājums: “Re, paskaties!” Tā ir atjaunotne (re-ģenerācija), kurā uz “veciem”, akadēmiskiem pamatiem mēs būvējam pilnīgi jaunas idejas. Tā ir arī mūsu izturētspēja, jo māksla mums ir veids, kā izdzīvot. Tā ir prasme mainīt virzienu un atrast jaunu jēgu brīžos, kad pasaule mainās straujāk, nekā uz audekla žūst krāsa.

Mūsdienās mēs visi esam noguruši no īsiem, mirkļa iespaidiem un sociālo tīklu satura, kas jau nākamajā sekundē pazūd. Šī izstāde ir pierādījums tam, ka māksla ir ceļš mūža garumā. Tā nav vienkārši profesija, bet gan dzīvesveids, kas nebeidzas ar skolas diploma saņemšanu.

Nākot uz izstādi, skatītājs neieraudzīs piecpadsmit atsevišķas mazas ekspozīcijas. Tas ir viens kopīgs, dzīvs organisms. Katrs darbs ir kā džeza mūziķa improvizācija ansamblī — katrs no mums ir saglabājis savu unikālo rokrakstu, taču kopā mēs radām vienotu stāstu par šodienu. Mūsu mērķis nav vienkārši atgādināt, ka mēs joprojām eksistējam. Mēs vēlamies parādīt, ka elpojam vienā ritmā ar šo laiku un spējam radīt jaunu, spēcīgu enerģiju.”