Jāņa Kupča izstādes ” Cietsirdīgās romances” atklāšana

“Cietsirdīgās romances” ir 2021. gada karstās vasaras Latgales iespaidu koncentrāts. Ciklā dominējošais ģeometriskais motīvs mākslinieku uzrunājis nelielajā Rekovas dievnamā un līdzīgi votu[1] važiņām seko no darba uz darbu.

Jānim Kupčam (1969) ir divas nozīmīgas radošās darbības jomas, kurās notiek procesuāli meklējumi un raksturīga ir virzība no projekta uz projektu. Keramika un glezniecība. Mākslinieks absolvējis Tallinas Mākslas universitātes Keramikas nodaļu un saņēmis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa glezniecības meistardarbnīcā. Jānis Kupčs kopš 2000. gada ir vairāk kā 15 personālizstāžu autors, apjomīgākā to daļa – glezniecības projekti, kuru nosaukumi vien liecina par poētisku un arī postmodernu attieksmi – Trausls zaķa miegs, Papīra kuģīša jaunā dzīve, Zudušos ciemus meklējot, Kuģu vēderi u.c. Atsauces uz literatūru gan jaušamas tikai nosaukumos, jo Jāņa Kupča glezniecība, lai arī sakņota reālās formās, tomēr ir abstrahēta un noteicošā loma šajos darbu ciklos ir gleznieciskajiem paņēmieniem un krāsas vieliskumam.

Savukārt projektos, kas realizēti telpiski – keramikas darbos ir gan bagātīgi kultūrslāņi, gan gaumīga ironija, īpaši jaunākajā personālizstādē (2020) Porcelāna muzejā ar uzrunājošo nosaukumu  Puškinam bija četri dēli – visi idioti, kur mākslinieks apspēlē Daniila Harmsa tekstu nosaukumā, bet formā un saturā risina asprātīgu dialogu ar skatītāju, liekot pēdējam atcerēties gan dažādus artefaktus (Kultūras ausis, Cilvēcei svarīgie āboli), gan pārvēršot miniatūrās groteskās padomju bērnībā folklorizētos pateicienus – Marta Krustiņsone sargā Ļeņinu, Milicis vai karatists (kurš stiprāks).

Glezniecībā Jānis Kupčs ir emocionāls, jūtīgs un nebaidās (baidās) būt ievainojams. Izstādes titulcikla Cietsirdīgās romances ģeometrija atsaucas uz Šķilbēnu (Rekovas) Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcas aizkustinošo interjeru – lakotajiem finiera rombiem, kas virknējas bezgalīgās rindās. Kā lūgšanu krelles. Kā ķēdītes ar uzklausīto lūgšanu pateicības ziedojumiem – votām, kas rotā katoļu svētbildes. Votu veidoli – sirds, rokas, kājas, acs siluets visbiežāk liecina, par ko katra no tām ziedota. Kā stāsta Aglonas māsa Marija, kas votu vēstures pētniecībai pievērsusies jau no 2009.gada, – “Grūtāk ir saprast, piemēram, votu sirds formā… Vai tā ir mīlestība, vai cilvēks no visas sirds par kaut ko pasakās.”  Ar sirdslietām tiešām nekad nav viegli. Iespējams, Cietsirdīgās romances ir arī mākslinieka paustā līdzība par radīšanu. Atgādinot Aleksandra Ostrovska lugu Līgava bez pūra (1879), pēc lugas Eldara Rjazanova uzņemto kinofilmu Cietsirdīgā romance (1984), kurā katrs mīl tikai sevi, un cietsirdīgi norobežojas no līdzcilvēkiem ar iedomu važām/ ķēdēm[2]. Tikai mākslinieka gadījumā šīs ķēdes ir pienākums pret sevi kā radošu personību. Lai radītu ir jākļūst cietsirdīgam. Jānocietina sirds pret tuvo apkārtni, pret līdzcilvēkiem, tāpēc romances (lasi-gleznas) ir cietsirdīgas un tomēr skaistas. Ar savu esamību tās atklāj mākslinieka neaizsargātību. Jāņa Kupča izstāde “Cietsirdīgās romances” ir arī savveida votas, ļaujot mums, darbu skatītājiem aizdomāties katram par savām “uzklausītajām lūgšanām” un pateicības formām, kādās tās iet.

______________________

[1] “ex voto” ir īsinājums no pilnās formas “Ex voto suscepto”, proti, “izpildīts saskaņā ar solījumu”. Pamatā ir latīņu vārds “votum” = solījums, svētsolījums, lūgšana, upurdāvana, ziedojums, vēlēšanās u.c.

[2] Лариса. Да я ничего и не требую от тебя; я прошу только пожалеть меня. Ну, хоть поплачь со мной вместе!Вожеватов. Не могу, ничего не могу.
Лариса. И у тебя тоже цепи?
Вожеватов. Кандалы, Лариса Дмитриевна.
Лариса. Какие?
Вожеватов. Честное купеческое слово. (Отходит в кофейную).

Organizē SIA “Kurzemes filharmonija”.
Atbalsta Ventspils valstpilsētas pašvaldība.