Kristīne Guršpone. Gleznu izstāde “Priedēs”

Kristīnes Guršpones gleznas izstādē “Priedēs” vieno ainava, kas atklāta mākslinieces radošajā redzējumā. Šoreiz ir aplūkojami mazi autores piedzīvoti momentuzņēmumi, kas sakrājušies laika gaitā un kurus ir gribējies ielikt kabatā un paņemt līdzi. Tie ir mirkļa iespaidi, kas bieži paskrien mums garām un aizmirstas.
Dzīvē ir daudz grūtu brīžu, bet ir arī skaistais, ko, esot vērīgi, varam ieraudzīt visapkārt. Mazi iespaidi, tik pierasti dabasskati, kuru dēļ nereti pat acis netiek paceltas, − tie veido autores pasauli.
Mazie formāti sākotnēji māksliniecei ir bijis izaicinājums, jo daudz pierastāk būtu izteikties lielformāta gleznās, tomēr nelielais darba virsmas laukums sniedz iespēju strādāt ātrāk, ļaujot atainot mirklīgās, tikai brīdim piederošās un ātri pārejošās emocijas un notvert ainavas mainīgo skaistumu. Pēc Kristīnes domām, visspilgtāk dabas krāšņums atklājas gaismēnu spēlēs, kas daudz parādās gleznās.
Agrāk gleznotāju lielākoties interesēja cilvēks, šoreiz vairāk iedvesmas ir sniegusi daba. Ir arī gleznas, kurās tiek atspoguļotas abas šīs vērtības, taču izstādē redzamajos darbos “mazais” cilvēka stāvs drīzāk izceļ dabas spēku, varenību un plašumu.
Mēs katrs cildinām, apbrīnojam, ar pietāti izturamies pret mūsu mežiem, dabas plašumiem un to bezgalīgo daudzveidību, ko sniedz mums daba. Izstāde „Priedēs” ir apliecinājums mākslinieces mīlestībai pret dabas varenību un tās mirkļu burvību. “Priedēs” , jo tās vairāk bijušas pa ceļam.

Glezniecības patiesums – mans stāsts

Pie glezniecības nonācu nejauši, iestājusies Jāņa Rozentāla mākslas skolā. Varbūt tas nemaz nebija tik nejauši, jo māksla ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves daļu. Glezniecību studēju Latvijas Mākslas akadēmijā un Florencē Libera Accademia di belle arti.
Glezniecībā man patīk patiesums. Tās ir sarunas bez vārdiem. Brīnumaina liekas zemapziņas radītā māksla, kuras priekšā mākslinieks ir gandrīz bezspēcīgs. Gleznojot es savos darbos tiecos sasniegt sev nozīmīgo mākslas uzdevumu – gleznot darbus, kas izstaro gaišumu un liek vērotājam ieraudzīt sev aktuālo, uzvedinot uz pārdomām un emocionālu pieredzējumu. Lai attēlotu cilvēciskumu un pētītu savstarpējās attiecības, izmantoju figūras. Manī ir neizsmelta interese par cilvēkiem. Izmantojot sevi kā tēlu, es varu būt vispatiesākā – varu runāt par to, kas ir gājis caur mani, kas ir manis pieredzēts. Tāpēc savā  glezniecībā pētu, kā attēlot cilvēka emocijas un raksturu. Reizēm visu var pateikt vien ar melno un balto. Man vienmēr ir paticis gleznot cilvēkus. Taču es ticu, ka cilvēks nav viens – mums līdzās kāds ir. Gleznot eņģeļus mani iedvesmoja Džoto, kura krāsas man ir tuvas.
Ar dažādajiem zaļajiem toņiem un lapu ornamentiem, savos darbos tiecos izteikt arī fascinējošo dabas varenību, no kuras aizraujas elpa. Man patīk liels pret sīku, izstrādāts pret skičveidīgu. Patīk robusts, nepatīk apaļš, patīk simetrija nepatīk asimetrija, patīk diena, nepatīk nakts, patīk pāra skaitļi, nepatīk nepāra…

Kristīnes Guršpones CV

Organizē SIA “Kurzemes filharmonija”.