Talsu novada muzeja krājuma izstāde “Pa gleznotāja Frederika Fībiga pēdām Eiropā”
Talsu mākslinieku grupai bija lemts iepazīties ar šī izcilā gleznotāja – mazmeistara darbiem 1980. gados, kad Latvijā nonāca Strasbūras Modernās mākslas muzeja izdotā Fībiga monogrāfija. Tad nevarējām iedomāties, ka dosimies ceļojumos pa viņa pēdām Elzasā, Parīzē, Itālijā. Kopš 2004. gada ir notikuši četri braucieni, kuros esam mēģinājuši identificēties ar Fībigu, mēģinājuši izprast viņa savdabīgās glezniecības rokraksta veidošanos, esam gleznojuši viņa motīvus, necenšoties viņu atdarināt vai kopēt. Un tas nemaz nebūtu iespējams, jo viņa stils ir pārāk oriģināls, kaut arī mūs visus kopā var saukt par ziemeļu ekspresionistiem un sous-bois (sīki krūmi, brikšņi) gleznotājiem-ceļiniekiem. Apvienojot ceļojumos gūtos iespaidus un atziņas ar Talsu novada muzeja krājumā esošajiem Fībiga oriģināldarbiem, tapusi izstāde “Pa Gleznotāja Frederika Fībiga pādēam Eiropā”, kas uzskatāmi un izglītojoši iepazīstina ar šī latviešu gleznotāja daiļradi.
Talsi – Parīze – Elzasa… Tāds ceļš mākslā bijis Talsos (1885. gadā) dzimušajam gleznotājam Frederikam Fībigam. Pēc 1905. gada revolūcijas jukām Latvijā jaunais mākslinieks kopā ar savu mīļoto sievu Elizabeti dodas uz Parīzi. Frederiks apmeklē Francijā labi zināmo privāto Žiliāna akadēmiju, Elizabete, labi izglītota Talsu skolotāja, daudzu valodu pratēja, pasniedz privātstundas dažādos Parīzes rajonos. Elizabete ir 20 gadus vecāka par jauno mākslinieku…
Tā iesākas šī pāra gaitas Parīzē. Frederiks Fībigs savu pirmo personālizstādi sarīko 1912. gadā galerijā Bernheimn-Jeune (tā pastāv arī šodien). Viņš tiek pamanīts Parīzes bezgalraibajā mākslas vidē. Taču ikdienas dzīve ir smaga un nedroša, sākas I Pasaules karš, kāda citai sievietei dzimst divi Fībiga bērni, kurus audzina tomēr Elizabete. 1929. gadā ģimene dodas kādu laiku padzīvot uz Elzasu, Selestāti, kuras īpašais egļu mežu gaiss varētu palīdzēt mazajam Ērikam izārstēties no sirds slimības. Tomēr viņi visi kopā nekad vairs neatgriezīsies Parīzē: Ēriks mirst, Elizabete no mākslinieka aizbēg. Atkal neziņa un nabadzība, vienu ziemu Fībigs kopā ar meitu Raju pārlaiž meža cirtēju barakā Tenhelas kalnu grēdā. Un tomēr – 1936. gadā viņš sarīko diezgan plašu savu izstādi Kolmāras teātrī un vēl citur; pirms II Pasaules kara Fībigs kļūst par labi zināmu Elzasas mākslinieku. Mākslinieka dzīve noslēdzas Selestātes sociālajā mājā 1953. gadā nabadzībā un aizmirstībā.
Izstādes kuratore, gleznotāja Guna Millersone.
Gleznotājs, grafiķis un grāmatu ilustrators FREDERIKS FĪBIGS dzimis 1885. gada 17. maijā Talsos galdnieka un šuvējas ģimenē, miris 1953. gada 6. februārī Selestā, Francijā, nabadzībā un aizmirstībā; apglabāts Selestates pilsētas kapos. Mācījies Aleksandra licejā Rīgā.
Ap 1905. gadu par viņa labvēli kļuva Talsu skolotāja Elizabete Auguste Krauze, apdāvināta vairāku valodu pratēja; viņa uzmundrināja un arī pabalstīja jaunā mākslinieka studijas Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā (1905-1906), kā arī viņa papildināšanos pie Pēterburgas profesora Kardovska. 1906. gadā Rīgā Fībigs slepus apprecas ar savu mecenāti, neskatoties uz to, ka Elizabete Krauze ir 20 gadus vecāka par viņu.
1907. gadā abi dodas uz Parīzi, kur Fībigs nepilnu gadu apmeklē slaveno Žiliāna akadēmiju un jau 1908. gadā sāk izstādīt savus darbus dažādos Parīzes salonos: Neatkarīgo salonā (1908-1921), Rudens salonā (1909-1927, kopš 1921. gada žūrijas loceklis ), dažādās privātgalerijās Parīzē un citās valstīs: Barselonā (1912), Londonā (1911, 1914), Ņujorkā (1916, 1927), krievu mākslinieku grupas izstādēs Harbinā, Šanhajā, Maskavā, Vladivostokā ( 1912 ) un Londonā ( 1921 ), 3. latviešu mākslas izstādē Rīgā ( 1913/1914 ). 1928. gadā piedalās divās izstādēs Rīgā – mākslinieku apvienības „Sadarbs” 3. izstādē un Latvijas 10 gadu jubilejai veltītā mākslas skatē. Personālizstādes Parīzē Galerie Bernheimn-Jeune (1912) un Galerie Georges Petit (1927), Rīgas Pilsētas mākslas muzejā (1928). Līdz 1929. gadam, dzīvojot Parīzē un vienmēr cīnoties ar materiālām grūtībām, šaubām, paliekot īsti nenovērtēts un neizprasts, daudz gleznojis Parīzes apkārtnes un ielu motīvus, arī portretus, žanrus, labprāt devies gleznot ārpus nīstās Parīzes uz Francijas dienvidiem, Pirenejiem. Radoši nozīmīgs viņam bija ceļojums uz Itāliju (1911 – 1912).
No 1910. līdz 1912. gadam daudz strādājis arī plakātā, linogravīrā un ksilogrāfijā. Pirmā pasaules kara laikā Parīzē Fībigs iepazinās ar divdesmitgadīgu mākslas studenti, ukraiņu ebreja meitu Deboru Logaku. Kaut arī viņš palika kopā ar sievu Elizabeti arī turpmāk, Deborai 1919. gada 27. jūlijā piedzima meita Raja un 1921. gada 17. maijā – dēls Ēriks. Īsi pēc Ērika piedzimšanas abi bērni tika nodoti Elizabetes aprūpē. Īpaši bija jārūpējas par mazo Ēriku, kas sirga ar sirdskaiti.
1929. gadā gadā Fībigu ģimene uz neilgu laiku nolēma pārcelties uz Francijas austrumiem – Elzasu, Selestu, cerībā, ka turienes klimats un egļu mežu gaiss uzlabos mazā Ērika veselību. Tomēr 1932. gadā Ēriks nomira. Neskatoties uz tik dramatiskiem notikumiem mākslinieka dzīvē (turklāt Elizabete neiztur grūtos eksistences apstākļus un atgriežas Parīzē), Elzasā Fībigs uzglezno ap 600 darbu, pārsvarā maza formāta un kolorītā ļoti izsmalcinātas Elzasas ainavas visos gadalaikos.
1934/1935. gadā šī novada avīzēs Fībigs kļūst populārs ar savu vientuļnieka uzdrīkstēšanos kopā ar meitu Raju pavadīt ziemu mežcirtēju barakā Tenhela kalnu grēdā; pēc atgriešanās pilsētā tiek sarīkotas vairākas viņa gleznu izstādes Selestā ( 1935, 1940 ), Strasbūrā ( 1937, 1940 ), Milūzā ( 1937 ), Kolmārā ( 1936 ). Bet Otrais pasaules karš pārtrauca viņa panākumu sēriju, tas padarīja nevērtīgu arī uzkrāto naudu. Nesekmīgas bija Fībiga pūles iegūt no reiha mākslinieka pensiju, turklāt 1940. gadu sākumā sāk pasliktināties viņa redze. 1942. gadā 77 gadu vecumā mira Elizabete Fībiga. 1946. gadā Fībigs pārtrauca gleznot, turpmākos gadus pavadīdams ļoti noslēgti, nesaņemdams arī no Francijas valsts ne mākslinieka pensiju, ne pilsonību. 1948. gadā mākslinieks kopā ar meitu Raju tika pārvietots uz Šveisgūtes kazarmām, kur pilsētas sociālā pārvalde ievietoja trūcīgos; tur viņš mira 1953. gada 6. februārī. Apmēram 20 gadus Fībiga darbi glabājās, iepakoti kastēs. Tagad tie ir atklāti no jauna, pateicoties Rajas Fībigas un vairāku viņas draugu rūpēm. Ir sarīkotas daudzas gleznotāja darbu izstādes: Parīzē ( 1975, 1991 ), Selestā ( 1976 ), Kolmārā ( 1982, 1996 ) un citās Francijas un Vācijas pilsētās tuvākajā apkārtnē, kā arī Ņujorkā ( 1990 ) un Sanfrancisko ( 1992 ).
2005. gadā gadā F. Fībiga 120. dzimšanas dienas izstādi Elzasā sarīkoja Hāgenavas ( Haguenau ) muzejs, kā arī Talsu novada muzejs. Ir izdotas divas nozīmīgas monogrāfijas – Maurice Rheims, Nadine Lehni, Marie-Jeanne Geyer, Daniel Walther „Frédéric Fiebig. Des plaines de Courlande au Ried Alsacien”( Strasbūra, 1984 ) un Kyra Kapsreiter-Homeyer „Frédéric Fiebig. Leben und Werke”( 1992, arī franču valodā ). Talsu novada muzejs izdevis katalogu „Frederikam Fībigam 120”( 2005, sastādītāja G. Millersone ). 2004. gadā notika Talsu muzeja organizēta ekspedīcija uz Franciju – „Pa Fībiga pēdām Elzasā”, 2010. gadā no 15. – 19. martam – “Pa Fībiga pēdām Parīzē”, 2015. gadā – „Pa Fībiga pēdām Itālijā”. 2017. gada ekspedīcijā pa ceļam uz Itāliju ( it kā pabeidzot Fībiga ceļojumu Neapolē un Kapri ), Strasbūrā bija iespējams redzēt 10 Fībiga darbu oriģinālus Anetes un Žana-Bernāra Fritcu ģimenes kolekcijā. Pieci no tiem tika izstādīti Talsu muzejā 2018. gada jūnijā-jūlijā izstādē “Pa Frederika Fībiga pēdām Eiropā. Ceturtā ekspedīcija”.
Ceļojumā uz Itāliju F. Fībigs devās 1911. gada augustā, atgriezās Parīzē 1912. gada janvārī. Šis brauciens viņam palīdzēja pārvarēt kārtējo radošo krīzi „nīstajā Parīzē”. Pavisam nomaļā Itālijas ciematiņā Radicofani viņš atrada tik daudz radniecīga Kurzemes ainavai, Ronciglione, Viterbo, Montefiascone, Bolsenā, Terračīnā tapa liels skaits darbu, kuru kvalitāte iedrošināja viņam sarīkot pirmo ievērojamāko personālizstādi Parīzes galerijā Bernheim Jeune. Tajā viņu pamanīja Gijoms Apolinērs un Pols Siņjaks.
Frederika Fībiga darbi atrodas Kolmāras d` Unterlinden muzejā, Strasbūras Modernās mākslas muzejā, Saint-Dié Municipālajā muzejā (Francija), Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Talsu novada muzejā ( ap 170 vienību – gleznas, skices, uzmetumi, zīmējumi, linogriezumi, akvareļi ), kā arī mākslas kolekcionāru kolekcijās.
Organizē SIA “Kurzemes filharmonija”.
Izstāde apskatāma līdz 5. septembrim.