Pasākumi Ziņas Galerija

Zināmi mākslinieki, kas uzstāsies uz Rozmarijas skatuves Ventspils pilsētas svētkos

Ventspils pilsētas svētkos 3. augustā uz Rozmarijas skatuves koncertēs elektroniskās popmūzikas apvienība “Lali Puna” no Vācijas, ambientās tehnomūzikas parādība “tпсб” no (iespējams) Krievijas, džeza un progresīvās rokmūzikas kolektīvs “Phlox” no Igaunijas, kā arī ģitārmūzikas trio “Ņikto” no Rīgas.

Lai arī mūziķi paši to neuzsver un neatgādina, šogad aprit 20 gadi, kopš klausītāji pazīst elektroniskās popmūzikas apvienību “Lali Puna” no Bavārijas. Tikpat apaļa jubileja varētu tikt svinēta arī pārliecinošajam mūziķu pieteikumam “taustāmā” formā – debijas albumam “Tridecoder”, ko daudzi klausītāji, tostarp vieni no lielākajiem faniem – grupas “Radiohead” mūziķi, atminas joprojām, un kurš griežas ne vienā vien atskaņotājā arī 2019. gadā.

“Lali Puna” ir Valērijas Trebeljāras (Valerie Trebeljahr) Vailhaimā, Augšbavārijā savulaik aizsākts projekts, kura nosaukums to apliecina – tas tulkojams kā “Valērija no Busanas”, no mūziķes dzimtās pilsētas Korejā. Ilgu laiku un vairākus albumus bez Valērijas “Lali Puna” muzicēja arī Kristofs Brandners (Christoph Brandner), Florians Cimmers (Florian Zimmer) un Markuss Ahers (Marcus Acher). Iespējams, pateicoties Markuss Ahers, kurš zināms arī kā neatkarīgās rokgrupas “The Notwist” līderis, bija brīdis, kad abi kolektīvi tika uzlūkoti kā tandēms. Mūziķi piedalījās viens otra ierakstos un devās kopīgās turnejās. Ar pēdējiem ierakstiem “Two Windows” un “Being Water” Valērija ar kolēģiem Kristofu un Kristianu Haisu (Christian Heiss) atgādina par sava veida jaunu sākumu. “Lali Puna” izklausās deju grīdām draudzīgāka, cituprāt sasaucas ar kolēģu “Caribou” vai pat “Mount Kimbie” daiļradi, taču joprojām ir mazliet kautrīga, introverta un pazemīga.

“Tā neesmu es, nekas nenāk no manis. Esmu kā šablons, sempleris – es radu mūziku, jo mūziku klausos un rakstu vārdus, jo lasu,” savu lomu kolektīvā kūtri raksturo Valērija.

Projekts, parādība, kolektīvs – grūti stāstīt citiem par “tпсб”, par kuru viņš vai viņi paši negrib runāt nemaz, ja neskaita ierakstus un visai retas uzstāšanās koncertos. Proti, joprojām ir noslēpums, vai aiz šī saīsinājuma no “темное прошлое светлое будущее” jeb “tumšā pagātne gaišā nākotne” krievu valodā slēpjas viens vai vairāki mūziķi, vai viņu izcelsme ir Lādogas ezera krasti Krievijas un Somijas pierobežā vai tomēr kāda vieta Rietumeiropā. Un kā “tпсб” mūziku dēvēt – ambients tehno, jungle vai reivmūzika? Oficiālā atbilde ir strupa –  koncerti mēdz būt sviedraini. Vai mīlīgi.

Kaut arī kopš 1999. gada, kas uzskatāms par “Phlox” dibināšanas gadu, kolektīva sastāvs ir mainījies, un joprojām koncertos un ierakstu sesijās tiek pieaicināti dažnedažādi viesmākslinieki, lielāko daļu apvienībā muzicējošo saista ciešās saites ar “MKDK” – džezroka un avangarda mūzikas izdevniecību, kas reizē ir arī bezpeļņas organizācija un mākslinieku un mūziķu kustība, kurai piederīgie allaž migrējuši starp vairākiem žanram un idejai piederīgiem kolektīviem. Šobrīd “Phlox” sastāvā muzicē saksofonists Kalle Kleins (Kalle Klein), basģitārists Raivo Proso (Raivo Prooso), taustiņinstrumentālists Pēru Helenurms (Pearu Helenurm), bundzinieks Madis Zilmers (Madis Zilmer) un perkusionists Kristo Rots (Kristo Roots). Kopš šī sastāva nostabilizēšanās kolektīva mūzika vienubrīd kļuva vairāk improvizacionāla, vietumis pilnībā dekonstruējot pašu iepriekš radītās kompozīcijas, vietumis apzināti izvairoties no jebkā, kas atgādinātu par ritmisku skaņdarbu uzbūvi vai harmonijām. Līdz ar trešo studijas ierakstu “Rebimine + voltimine” (2007) un tam sekojošajiem “Talu” (2010) un “Vali” (2013), “Phlox” mūzika kļuvusi tiešāka. Tāda, kuru varētu saukt par “noteiktu” un uzskatīt par smagnējam fusion piederīgu. Arī svaigākais veikums – albums “Keri”, atgādina par mūziķu vēlmi joprojām dauzīties un trokšņot. Neatkarīgi no savas atrašanās vietas žanru klasifikatorā.

Rīgas grupa “Ņikto” ir mūzikā pārvērsta 20. gadsimta sākuma krievu dzeja un Ņujorkas no wave eksperimentu ideoloģiskais turpinājums savienojumā ar avantgarda džezu un doom metālu. Tā ir poētiska, nervoza un nemierīga mūzika, kuras jēga ir nojaušama jau no balss intonācijām vien, pat neieklausoties vārdos.

“Sarežģītas, šķiet, nebeidzamas kompozīcijas ar nemitīgi mainīgiem ritmiem, un arī dziesmu tekstus krievu valodā grupas solists Aleksandrs Aleksandrovs izdzied nesamāksloti izteiksmīgās intonācijās, relaksētiem, tikko sadzirdamiem čukstiem mijoties ar izmisuma pilniem kliedzieniem un plosot elektriskās ģitāras stīgas, kad liekas, ka skaļruņi vai bungādiņas tūliņ eksplodēs. Bundzinieks Matīss Akuraters un basģitārists Māris Rupainis spēlējot visu laiku Aleksandru vēro, jo šķiet, ka viss notiekošais tiek improvizēts uz vietas, kas patiesībā ir ideālā sajūta koncertā – iespaids, ka šādi nospēlēt var tikai vienreiz –, un tā tas vismaz daļēji arī ir, jo “Ņikto” koncerti pagaidām nenotiek tik bieži, lai vajadzētu sākt atkārtoties. Un, ja tā arī notiktu, diez vai tas viņiem pašiem vairs būtu interesanti,” laikrakstā “SestDiena” pirms laika kādu no grupas koncertiem atcerējies Uldis Rudaks.

Dienas laikā uz Rozmarijas skatuves Amatnieku laukumā Ventspilī ierakstus no savas kolekcijas spēlēs Henriks Eliass Zēgners, ikvienam būs iespēja “nomazgāties” portāla “Satori.lv” latviešu dzejas audiodušās, iestiprināties ar “Food Metro” ēdieniem un veldzēties ar amatalu no “Nurme” un citiem mazajiem Latvijas brūžiem.

Pasākums notiek brīvā dabā, bez ieejas maksas.

Atpakaļ
Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai saskaņā ar mūsu Sīkdatņu politiku
Piekrītu